регистрация / вход

Античная литература

Latvijas Universitвte Bibliotзku zinвtnes un informвcijas fakultвte Antоkв literatыra Konspekti Antоkв literatыra nepilna laika 1.kurss Rоga/1999.gads

Latvijas Universitāte

Bibliotēku zinātnes un informācijas fakultāte

Antīkā literatūra

Konspekti

Antīkā literatūra

nepilna laika

1.kurss

Rīga/1999.gads

Sengrieķu literatūras periodizācija

(9.-18. gs.p.m.ē. - m.ē. 3.; 4.gs.)

1. Arhaiskais periods

(9.-7.gs.p.m.ē.)

Eposs

(Varoņeposs)

Homērs

“Iliāda”, “Odiseja”

Didaktiskais eposs

Hēsiods

“Darbi un dienas”, “Teogonija”

Fabula

Ezops

2. Klasiskais periods

(7.-4.gs.p.m.ē.)

Lirika

(elēģija un jambi)

Kallins

Tirtajs

Mimnerms

Arhilohs

}7.gs.p.m.ē.

Solons

Teognīds

}6.gs.p.m.ē.

Melika

Alkajs

Sapfo

Anakrionts

“Man apmulst prāts”, “Ziloņkaurokturis”

“Jau mēness ir zudis skatam”

“Steidzies puisēn...”

Koru lirika

Pindars

Pītiskā Epinīkija Etnas Hieronam

Traģēdija

Eshils

(545.-456.g.p.m.ē.)

“Sasaistītais”, “Prometejs”, “Oresteja”, “Agamemnons”

Horeforas - ziedotājs

Eimenīdas - lebvēlīgās.

Sofokls

(496.-406.g.p.m.ē.)

“Antigone”, “Valdnieks Edips”

Eiripīds

(484.-406.g.p.m.ē.)

“Mēdijas”, “Hipolits”, “Trojietes”, “Helena”, “Orests”, “Elektra”, “Ifigēnija Aulīdā”, “Bakhantes”

Komēdija

1) Vecatiskā

Aristofāns

(450.-384.g.p.m.ē.)

“Jātnieki”, “Mākoņi”, “”Lapsenes”, “Miers”, “Putni”, “Vardes”, “Bagātība”, “Aīstrate”, “Sievietes tautas sapulcē”, “Sievietes Tesmoforiju svētkos”

Atiskais posms

(5. - 4. gs.p.m.ē.)

Vēsturiskā proza

Herodots

(484.-424.g.p.m.ē.)

Tukidids

(460.-400.g.p.m.ē.)

“Vēsture” 8 grāmatas

Ksenofonts

(430.-355.g.p.m.ē.)

“Grieķijas vēsture”

Retoriskā proza

Lizijs

(459.-380.g.p.m.ē.)

“Runa pret Eratostenu”

Demostens

(384.-322.g.p.m.ē.)

“Trešā runā pret Filipu”

Folozofiskā

proza

Platons

(427.-347.g.p.m.ē.)

“Valsts”

Aristotelis

(384.-322.g.p.m.ē.)

“Poētika”

3. Helēnisma laika literatūra

(3.-1.gs.p.m.ē.)

Menandrs

(342.-392.g.p.m.ē.)

“Īgņa”, “Šķīrējtiesa”

Teokrīts

(310.-250.g.p.m.ē.)

“Idilles”, Sirakūzietes”

Kallimahs

(310.-240.g.p.m.ē.)

“Tabulas”, “Cēloņi”

Rodas Apollonijs

(295.-215.g.p.m.ē.)

“Argonautika”

4. Romas laikmeta literatūra

(1.gs.p.m.ē.- m.ē.4.gs.)

Plūtahs

(46.-120.g.m.ē.)

“Morāles traktāti”, “Paralēlie dzīves apraksti”

Lukiāns

(125.-180.g.m.ē.)

“Mušas slavinājums”, “Bez mantojuma atstātais”, “Dievu sarunas”, “Jūras sarunas”

Longs

(apm.2. vai 3.gs.m.ē.)

“Dafnīds un Hloja”

Homērs

Nav īpaši vēsturisku ziņu. Viņš ir bijis akls, dievišķas iedvesmas apgarots dziesminieks. Apmēram septiņas pilsētas pretendē uz Homēra dzimteni. It kā viņš esot uzturējies Hijā. Vēlāk tur dzīvojoši homerīdi. Viņi izplatīja Homēra dzeju. Grieķu daiļliteratūras vissenākie pieminekļi ir eposi “Iliāda” un “Odiseja”, par kuru autoru tiek uzskatīts aklais dzejnieks Homērs. Tā domāja arī antīkajā pasaulē, lai gan jau tad konkrētu biogrāfisku ziņu par Homēru nebija. Viņa eposi, mainoties laikmetu literāri estētiskajām prasībām, vienmēr palika izcila dzejas meistardarba neatdarināms paraugs.

Par poēmu rašanos laiku ir domstarpības, bet apmēram 8.gs.p.m.ē. Tēmas ir par Trojas karu, kas norisinājās apmēram 13., 12.gs.p.m.ē. eposu vēstījums ir par pagātni. Homērs tajos iepin sava laika notikumus. Poēmā atrodams Mikēnu kultūrai piederoši motīvi. Mikēnu kultūras ziedu laiku 16., 12.gs.p.m.ē.

Eposos attēlotie notikumi saistīti ar grieķu (ahaju) karagājienu uz Troju (jeb Iliju), pilsētu Mazāzijā. “Iliāda” stāsta par Trojas aplenkšanas pēdējā, desmit? gada notikumiem; sižeta pamatā - stāsts par varoņa Ahilleja dusmām. Grieķu karavadoņa Aģamenona aizvainots, viņs atsacījies cīnīties, un grieķi nespēj gūt uzvaru pār trojiešiem, kamēr kaujās nepiedalās Ahillejs. Tomēr, uzzinot, ka nogalināts vina vistuvākais draugs Patrokls, saniknotais Ahillejs dodas kaujā un uzveic trojiešu vadoni Hektoru.

“Odiseja” ir nedaudz jaunāka poēma par “Iliādu”. Tā veltīta grieķu varoņa Odiseja piedzīvojumiem pēc Trojas kara, kad, jūras dieva Paseidona vajāts, viņš klejo desmit gadus, līdz atgriežas pie uzticīgās sievas Penelopes.

Varoņpoēmu saturu veidojis ne tikai bagāts grieķu folkloras un mitoloģijas materiāls un paša autora mākslinieciskā fantāzija, bet arī vēsturiski fakti. Troja patiesi eksistējusi. Arheoloģisko izrakumu rezultātā (tos uzsāka XIX gs. vācu tirgotājs H. Šlimanis) tika atklāti vairāki šis pilsētas kultūrslāņi. Viens no tiem slānis atbilst eposos attēlotajam Senajos ēģiptiešu un hetu XIV-XIII gs. p. m. ē. dokumentos minēti arī vairākkārtējie ahaju iebrukumi Mazāzijas piekrastē, ievērojamākais no kuriem, iespējams, bijis tā saucamais Trojas karš. Tā notikumi tiek attiecināti uz XIII gs. p. m. ē., kad Grieķijā un Egejas jūras salās vēl valda senā un bagātīgā Egejas kultūra (saukta arī par Krētas-Mikēnu kultūru - XVII-Xll gs. p. m. ē.). “Iliādā” un “Odisejā” atspoguļojas ne vien šis laikmets, bet arī daudzas iezīmes, kas raksturo IX-III gs. p. m. ē., tādēļ ar šiem gadsimtiem pieņemts saistīt eposu galīgās izveides laiku.

Grūti tomēr atdalīt patieso. Mezglos sapīto autora idealizēto vēstures notikumu kodolu no mītiem, ku­rus savukārt papildina fantastiski motīvi. Poēmām raksturīgi, ka līdzās grieķu un trojiešu varoņiem darbo­jās arī dievi, ne vien lemjot un virzot notikumu gaitu, bet reizēm arī aktīvi cīnoties kaujas laukā vienā vai otrā no karojošajām pusēm.

“Iliādas” un “Odisejas” māksliniecisko savdabīgumu veido varoņpoēmām tipisku izteiksmes līdzekļu kopums. “Tas ir episkajam stilam raksturīgais nesteidzīgs, plaši plūstošs vēstījums, tradicionāli vienādas vārdkopas, rindas, stāstījuma epizodēs. šādas tā saucamās formulas, pastāvīgie epiteti, plaši salīdz­inājumi, krāšņi savā uzskatāmībā, heksametra pantmērs - būtiskākās šī stila iezīmes.”

Eposā nenoliedzami vienotā iecere un tās realizācijas mākslinieciskums nodrošināja Homēram spožu slavu jau antīkajā pasaulē un vairāk nekā 20 gadsimtus pēc tam. Tomēr jau senatnē radās jautājums par abu poēmu autoru: Homēram piedēvēja vēl virkni citu episku darbu, vēlāk uzskatīja, ka viņš sacerējis tikai “Iliādu” un “Odiseju”, bet daži hellēnisma laikmeta pētnieki “Odiseju” atzina par kāda cita dze­jnieka darbu. Tā saucamais “Homēra jautājums” par plašu diskusiju objektu kļuva XVIII gs. beigās, kad vācu filologs F. Volfs izvirzīja domu: “Iliāda” un “Odiseja” esot atsevišķu dziesminieku dāžādā laikā sacerēti varoņstāsti, kuri vēlāk apkopoti un rediģēti. Tā šai jautājumā pakāpeniski iezīmējušies divi pamatvirzieni: unitāriju teorija (poēmas esot vienotas, un tām esot viens autors) un analītiķu teorija (eposi sastāvot no pastāvīgām daļām, kuras sacerētas dažādos laika posmos). Vairums mūsdienu zināt­nieku aizstāv iespēju savienot abu uzskatu racionālākos pierādījumus: sengrieķu eposu veido dažādu vēs­turisko laikposmu notikumi un mīti, kurus vienotā mākslinieciskā veselumā sakausējis viens autors (leģendārais Homērs).

Homēra poēmas nozīmīgi ietekmējušas vēlāko gadsimtu grieķu un romiešu literātūru un mākslu, bet ar Vergilija “Eneidas” starpniecību arī Rietumeiropas eposa attīstību.

Homēra “lliāda” un “Odiseja” ir un paliek savdabīgs sengrieķu kultūras simbols.


Hēsiods (8.-7.gs.p.m.ē.)

Hēsiods ir spilgti izteikta personība grieķu literatūrā.

Hēsioda dzīves laiku var noteikt tikai aptuveni 8.gs. beigas vai 7.gs. sākums p.m.ē. Viņš tātad ir Homēra eposa jaunākais laikabiedrs. Tajā laikā ģints kopienai sabrūkot un šķiru sabiedrībai veidojoties, Grieķijā strauji attīstījās privātīpašums, saasinājās šķiru cīņa. Naturālās saimniecības vietā stājās naudas saimniecība. Tas stipri ietekmēja sīkos un vidēji turīgos zemniekus, kas nonāca pilnīgā atkarībā no lielajiem zemes īpašniekiem. Hēsiods, būdams sīkais zemes īpašnieks, labi zināja zemnieku dzīves un darba apstākļus un runā par tiem didaktiskajā poēmā “Darbi un dienas”.

“Darbi un dienas” - šī didaktiskā poēma atšķiras no varoņu eposa ar to, ka tajā ir mazāk mitoloģiska materiāla, toties ar daudz lielāku tiešamību ienāk reālās dzīves attiecību attēlojumu. Pēc apjoma darbs ir neliels, bet satura ziņā nozīmīgs. Hesiods savā poēmā nerunā par tālo pagātni, bet vairāk pievēršas tagadnei par sava laika sasāpējušiem jautājumiem. Tiesas prāvas uzsākšanas iemesls bija poēmas sarakstīšana. Tiesas darbus uzsāka Hesioda brālis Perss, un piekukuļojot tiesu, panākt netaisnīgu lēmumu un atņem Hēsiodam mantojuma daļu.

Hēsiods izvirza uzdevumu - runāt patiesību. Poēmas pirmajā daļā Hēsiods runā par sociālo netaisnību, par valdniekiem liekēžiem, tiesnešu korumpētību, varmācību, patvaļu.

Viņš arī meklē līdzekļus kā to novērst, dod padomu savam brālim Persam neiesaistīties ķildās un izvairīties no skaļām sapulcēm, bet pievērsties darbam. Tāpat viņš ar ironiju runā par pērkamajiem ierēdņiem, valsts vīriem.

Hēsiods liek saprast, ka taisnība stāv augstāk par varu, bet cilvēks bieži vien to saprot tikai tad, kad nonācis jau nelaimē. Un netaisniem spriedumiem kā ēna līdzi nāk Zvērests, un Tiesa vienmēr tiecas uz mantkārīgiem ļaudīm, tā atnes tiem nelaimi, bet kas taisnīgi tiesā, tam pilsēta plaukst un zeļ, un tauta laimīgi dzīvo. Tur valda pārticība un saticība.

Hēsiods aicina valdniekus apsvērt vērīgi sirdī, kā spriest taisnīgu tiesu, jo tautai ir jāmaksā par valdnieku vainu. Ļaunumu ir pilna pasaule un ceļš uz to ir līdzens un viegli ejams.

Runājot par darbu Hēsiods aicina jau laikus domāt par ražu, lopiem, neko neatstāt nepadarītu, neko neatlikt uz pēdējo brīdi. Aicina neaizmirst mūžīgos dievus, kad cilvēks ir kļuvis bagāts, un ziedot tiem labāko no tā, kas tam pieder, tad arī dievs nenovērsīs savu laipno vaigu. Tāpat arī pievēršas cilvēku savstarpējām attiecībām. Viņš pamāca, kad zemniekiem sākt darbus, šai dienu uzskaitījumā labi saskatāmi grieķu tautas ticējumi. Lasot poēmu reizēm šķiet, ka autors dzīvi saskata drūmās krāsas, bet tomēr viņš tic taisnības uzvarai. “Darbos un dienās” var atrast daudzus sakāmvārdus un parunas, kas ir populāras un tiek lietotas vēl šodien. Daudzas rindas ir veltītas dabas tēlojumiem, bet tās vairs nav tik bagātīgi krāšņi aprakstītas kā Homēram, kaut gan arī Hesiods savos darbos ir izmantojis epitetus, salīdzinājumus un atkārtojumus.

“Teogonija” parāda izmaiņas šķiru sabiedrības iekārtā (piemēram pāreja no matriarhāta uz patriarhātu) mitoloģiski atspoguļojas teikās par veco dievu cīņu ar jaunajiem. Pamatā pasaules izcelšanās hronoloģija, pēc Hēsioda domām, vispirms bija Haoss - “tumšs tukšums”, Zeme un Erots - “mīlestība”. No Haosa un Zemes dažādās paaudzēs radās pārējās pasaules daļas - Erebs “Tumsība”, gaišais Ēters, Debsis, Jūra, Saule, Mēness. Hēsiods apraksta ne tikai reālus pielūgšanas objektus, kas grieķu kultūrā bija dievi, bet arī to spēku personifikācija, kurus viņš domāja kā cilvēkus rīcības ietekmētājus - Darbs, Aizmirstība, Bads, Skumjas, Kaujas, Slepkavības, Ķildas, Meli utt.


Ezops (apm. 6gs.p.m.ē)

Drošu vēsturisku ziņu nav, bet 5.gs.p.m.ē. vēsturnieks Hērdots apgalvoja, ka Ezops dzīvojis 6.gs.p.m.ē.), bijis vergs Samas salā un Delfos ticis nogalināts.

Ezopa fabulu motīvs ietverts morālēs, tajās uzsvērts, ka pasaulē valda ļaunums, ka liktenis ir mainīgs, bet nākotne nedroša un nenoteikta, ka nav jācenšas mainīt likteņa piešķirto stāvokli, jo izmaiņas var nest vēl lielāku nelaimi.

Fabulu personāži - dzīvnieki, augi, cilvēki, dievi - bet tie sevī nevienmēr ietver tās īpašības, kādas ir pierast personificēt ar tiem (skudra - strādīga, lapsa viltīga), bet arī pilnīgi pretēju īpašību paudēji (skudra - melīga un zaglīga)

Fabulu stils ir vienkāršs, skaidrs un lakonisks.


Kvints Horācijs Flaks (65.g. - 8.g. p.m.ē.)

Ziņas par viņa dzīvi atrodamas viņa darbos. Dzimis Dienviditālijā, Venosā. Tēvs brīvlaistais - tas bija kauna traips, kas nepameta Horāciju un radīja zināmu nepilnvērtības sajūtu, lai gan apzinājās savu nozīmīgumu Romas literatūrā. Studēja Romā grieķu un romiešu literatūru, retoriku, filozofiju. Vēlāk zināšanas papildina Atēnās. Studē stoiķu un Epikūra filozofiju. Iestājas republikāņu armijā 41.gadā piedalās kaujā pie Filipām pret Augustu un Antoniju. Kad cieta neveiksmi glābjas bēgot. Pēc amnestijas atgriežas Romā, bet viņa īpašumu konfiscē par labu oktaviāna veterāniem. Palicis bez līdzekļiem, Horācijs uzņemas rakstveža pienākumus un nodarbojas ar dzejošanu. Ar to iemanto Virgīlija draudzību, kurš ieved viņu Mecenāta pulciņā. drīz pēc Mecenāta nāves arī Horācijs mirst un tiek apglabāts blakus. Mecenāts bija tas, kas iepazīstināja Horāciju ar Augustu un tas viņam piedāvāja goda amatu, bet Horācijs atteicās, gribēdams sevi pasargāt no intrigām.

Slavu Horācijam atnesa “Satīras”, “Epodi”.

Pakāpeniski samierinājās ar jauno valsts iekārtu, kļuva par Augusta slavinātāju.

Horācija darbi tiek publicēti šādā secībā: Odas, Epodi, Gadsimta himna, Satīras un Vēstules. Te nav ievērota darbu tapšanas secība. “Satīras” un “Epodus” rakstījis savas literārās darbības sākumā.

“Satīras” - izdotas 1.gs. četrdesmitajos gados p.m.ē. divās grāmatās.

1.grāmta - 10 satīras

2.grāmata - 8 satīras.

Sarakstītas filozofiskajā dialoga formā daktilu heksametrā. Horācijs tās sauca par “Sarunām”. To valoda ir viegla, tuva Prozai.

“Satīrās” Horācijs pievēršas privātai dzīvei, skar morāli filozofiskas problēmas, sadzīves parādības, risina literatūras jautājumus. Izzobojot netikumus. “Satīras” - mistrojums formas un satura ziņā dažādi dzejoļi. “Satīru” dibinātājs - Lūcilijs 2.gs.p.m.ē. Horācijs pārmet Lūcilijam neizkoptu stilu. Horācija “credo” ir apvienot Romas seno dzejnieku idejas ar “jauno” dzejnieku sasniegumiem formas izveidē. “Satīrās” pauž savus filozofiskos uzskatus sintizējot epikūriešu un satīriķu mācības, iesaka baudīt dzīvi, bet būt pieticīgam, savaldīt kaislības, ievērot mēru.

Horācija morāle nav sausa, dragmatiska. Viņš pamāca ar labsirdīgu humoru - pasaka patiesību smejoties. Izsmej skopuļus, mantraušus, dzīru cienītājus, kaislības vergus. Visur šādi konkrēti piemēri, salīdzinājumi (piemēram, lauku miers - pilsētas burzma, lauku pele - pilsētas pele).

Savos darbos daudz runā pats par sevi, savu gādīgo tēvu, par Mecenātu. Vieglā stāstījumā pievēršas nopietniem tematiem, izmantojot fabulas, atziņas. “Satīrās” spilgti, tieši attēlo Romas dzīvi.

“Epodi” - piedzīvojums, jambu pantmērā saturēti dzejoļi, kas sastāv no divrindu strafām, kurās otrā vārsma ir īsāka par pirmo.

No Arhilaha Horācijs pārņēmis griezīgus jambus - pantmērus un aso toni. Bet “Epodu” saturs ir oriģināls, nav aizgūts no grieķiem.

“Epodos” izsmej cilvēku trūkumus, pievēršas dažādām dzīves parādībām. 2.epods - īpaši populārs, jo tajā runa ir par vienkārša zemnieka dzīvi, pēdējā strafā noskaidrojās, ka lauku idilles slavinājums ir liekulīgs. “Epodās” parādās Horācija politiskie uzskati, kas pakāpeniski mainās. “Epodas” jau parādās Oktaviāna - Augusta cildināšana, kas nav “Satīrās”.

“Odas” - četrās grāmatās, trīs iznāk 43.g.p.m.ē. bet ceturtā 33.g.p.m.ē.

Pieskaras filozofiski ētiskiem jautājumiem. Tāpat iet savu “zelta vidusceļu” - Horācija gudrību. Tiek cildināts Augusts un Romas valsts. “Odās” atspoguļojas ar Horācija personisku pārdzīvojumi. Raksta par mīlestību, bieži mainot mīlas objektu. Bet viņa mīlas dzeja nav jūtu īstenuma un kvēles. Tajā vairāk ir pārdomas, kas nesaviļņo lasītāju. Horācijs augsti vērtē draudzību. Viņš ieviesis romas literatūrā grieķu pantmērus un veidojis tos smalkākus. Ietekmējies no Alkaja, Anakreanta, Sapfas. “Odas” ir slavenākais Horācija darbs tieši ar sava satura bagātību, izteiksmes tēlainību.

17.gs.p.m.ē. sacer patriotisko “Gadsimta himnu”, un pēdējais darbs ir “Vēstuļu” grāmatas. Tās adresētas atsevišķām personām. Padziļina iepriekšējos darbos paustos uzskatus. Slavena ir otrās grāmatas trešā vēstule - “Dzejas māksla” - runā par dzejas teoriju, drāmu. “Vēstulē - 476 vārsmas. Skarti kompozīcijas, formas jautājumi. Prasība pēc viengabalainības, stila atbilstību saturam. Atturēšanās no lieka naturālisma. Vēršas pret dievu iejaukšanos lugas beigās, pret slepkavībām uz skatuves. Dzejas pamatā ir talanta un mākslas tehnikas salīdzinājums. “Dzejas māksla” ir literārās teorijas žanra pilnīgākais un labākais paraugs Romas literatūrā.

Publijs Ovīdijs (43.g.p.m.ē. - m.ē.18.g.)

Ovīdija literārā darbība saistīta ar Augusta valdīšanas 2.posmu.

Ovīdija biogrāfija ir viņa “Skumju elēģija” ceturtās grāmatas 10.elēģijā.

Dzimis Sulmonā. Cēlies no jātnieku dzimtas, ģimenē jaunākais dēls. Mācījies retoriku skolā Romā. Ovīdijam padevušas svazorijas, kurās nepieciešama bagāta iztēle un emocionalitāte. Pēc skolas beigšanas dodas uz Grieķiju un apmeklē Atēnas, kur padziļina savas zināšanas. Atgriežoties Romā strādā par policijas zemākās pakāpes ierēdni. Bet šis darbs viņu neinteresē un viņš nododas literatūrai. Izveidojas par sava laika populārāko dzejnieku Romā. Romu uzskata par savu dzimteni un ir laimīgs, ka var dzīvot Romā. Piecdesmit gadu vecumā, m.ē. 8.gadā, Ovīdijs tiek izraidīts trimdā uz Tomi pilsētu Melnās jūras piekrastē. Ar šo pilsētu sasitās II.posms Ovīdija dzīvē, no m.ē. 8.-18.gadam. Augustu neapmierināja Ovīdija literārā darbība. Dzejoļu krājums “Mīlas māksla” atklāja Augusta Romas sabiedrības apšaubāmo tikumību. Savā daiļrades I posmā Ovīdijs pret Augusta ētiskajām reformām izturas nenopietni un to Augusts uzskatīja par protestu, neuzticību. Ovīdijs mirst trimdā, m.ē. 18.gadā. Apbedīts netiek Romā, bet turpat trimdā.

Literāro darbību var iedalīt 3 posmos:

1) mīlas dzejas - “Mīlas dzeja”, “Mīlas elēģija”, “Varones”, “Mīlas māksla”, “Zāles pret mīlestību”;

2) reliģiski mitoloģiska satura poēmas - “Fāsti”, “Metamarfozas”;

3) trimdas laika dzeja (8.g.m.ē. -18.g.m.ē.) - “Skumjas elēģijas”, “Vēstules no Panta”

“Mīlas ēlēģijas” - piecas grāmatas. Sagādāja Ovīdijam mīlas dziedoņa slavu. Otrajā izdevumā iznāca trīs grāmatās. Mīlas ēlēģijas ir veltītas vienai varonei - Korinnai. Taču atšķirībā no Katulla korinnas, Ovīdija Korinna ir vairāk nosacīts tēls. Ovīdijs sniedz precīzu Korinnas ārējo portretu, bet neatklāj savas jūtas. Tai nav savas sejas, dvēseles, tā iemieso skaistu sievieti vispārīgā nozīmē. Ovīdijs mīlas žanrā ir ne tikai turpinātājs, bet arī novators.

Ovīdija mīlētājam mīlestība nav dziļš un vienreizējs piedzīvojums, bet gan viegla, aizraujosa rotaļa. Tas spēj mīlēt gan kundzi, gan viņas verdzeni.

“Varones” - piecpadsmit vēstules, kuras saviem prombūtnē esošajiem vīriem un mīļotajiem raksta grieķu mītu varones.

Visas vēstules ir par vienu tematu: šķiršanās, ilgas, vientulība, greizsirdības mokas, skumjas atmiņas par nelaimīgas mīlas sākumu, domas par nāvi, lūgums atgriezties.

Kautrīgā Penelope un kaislīgā Fedra, sentimentālā Enona un atriebīgā Medeja, pamestā Didona un ar varu šķirtā Brizeida katra savādi pārdzīvo savas jūtas.

Ovīdijs smeļ no dažādiem avotiem, viņš izmanto Homēru, traģēdijas, helenistisko poēziju, tēlojošās mākslas darbus. Arī pilnīgi pastāvīgi pārstrādā sižetus. Viņa varones gandrīz vienmēr ir bailīgas un nevarīgas, kā piemēram Ovīdija Didonai nav to iezīmju, kuras viņai bija devis Virgīlijs.

Apmēram ap to pašu laiku, kad Ovīdijs raksta “Varones”, top arī viņa traģēdija “Medeja”, kura līdz mūsdienām nav saglabājusies.

“Mīlas māksla” - savdabīga parodija.

I.daļa - par mīlas objektu atrašanu

II.daļa - par iekarošanu

III.daļa - par mīlestības saglabāšanu.

Pamācības vispirms sniegtas vīriešiem, pēc tam sievietēm. Daudz izmantoti salīdzinājumi.

“Zāles pret mīlestību” - padomi kā izārstēties no nelaimīgas mīlestības. Dod atziņu, ka mīlestība ir kā slimība un zāles katram vajadzīgas citādākas.

Šī I.perioda dzeja ir viegla, bez īpaša satura dziļuma. Ovīdijs vispilnīgāk atspoguļo mīlestību, Iedziļinās sievietes jūtu pasaulē, pārdzīvojumos. Necenšas neko idealizēt.

II.posmā pievēršas reliģiski mitoloģiskām poēmām.

“Fasti” - neskaidro Romas seno paražu un svētku izcelsmi. Atbilst augusta centieniem.

Izmanto teikas par romiešu svētkiem un ataino to atmosfēru. Šīs teikas kopā saista romiešu kalendārs, katra grāmata veltīta kādam mēnesim un sākas ar mēneša nosaukuma izskaidrojumu. “Fastās” aplūkoti vissenākie dievi un laiku. Augusts un Jūlijs Cēzars tiek pielīdzināti dieviem. “Fasti” saista ar patriotismu, mīlestība uz tautu caurauž visu Romas senatni, un līdz ar to dara interesantu paražu un tradīciju aprakstu.

“Metamorfozas” - poēma par dievu un cilvēku pārvēršanos dzīvniekos, augos, akmeņos, zvaigznēs. Grib parādīt dzīves daudzveidību, cilvēka sarežģīto, pretrunīgo raksturu. “Metamorfozas” atspoguļo pasaules vienotību, ka viss pasaulē ir saistīts ar cilvēku. “Metamorfozas” ir visuma vēsture, sākot no Noasa beidzot līdz vēsturiskajam laikmetam. Izmanto visu grieķu mitoloģiju (250 mīti). Poēma sastāv no 15.grāmatām, darbība tajās notiek dažādās vietās un poēma tiek sadalīta ciklos: Argosas un Tēbu mīti, argonauti, Hērakls, Enejs un viņa pēcnācēji.

Pasaules pārvēršanās no haosa līdz harmoniskam kosmosam. Mīts par četriem cilvēces attīstību posmiemiem: zelta, sudraba, vara un dzelzs laikmetiem. Dafnes pārvēršana lauru kokā (I gr.); mīts par Faetonu, Saules dēlu, kas izlūdzies no tēva viņa ratus un tikko kā nav sadedzinājis zemi (II gr.); par Narcisu, kas noraidījis nimfas Eho mīlu, bet iemīlējies pats savā attēlā (III gr.); novele par Pirama un Tizbes nelaimīgo mīlu (IV gr.); teika par Niobi, kas lepojusies ar saviem bērniem un viņus zaudējusi augstprātīgās lielīšanās dēļ (VI gr.); par Kefala un Prokridas greizsirdīgo mīlestību (VII gr.); nelaimīgais Daidala un Ikara lidojums (VIII gr.) teika par Orfeju un Eridiki, mīlas mīti, kurus stāsta Orfejs (X gr.); Keika un Halkionas uzticīgā mīla (XI gr.).

“Skumju elēģijas” - piecas grāmatas.

I.grāmata tapusi ceļā uz trimdu. Apraksta vētru Adrijas jūrā, kas kuģi atdzen pie Itālijas krastiem.

5.elēģijā Ovīdijs sevi salīdzina ar Odiseju. Un uzvar, ka viņa liktenis ir vēl bēdīgāks, jo nav atpakaļceļa uz Romu.

3.elēģijā apraksta pēdējo nakti Romā, un neslēpj savu dziļo izmisumu.

II.grāmatā ir kā vēstule Augustam. Ovīdijs aizmirst savu lepnumu un lūdz Augustu ļaut tam atgriezties. Drūmi un pelēki Ovīdijs apraksta trimdas ainavu un tāds ir arī viņa dvēseliskais stāvoklis.

III.grāmatā Ovīdijs apraksta vietējo iedzīvotāju drūmo raksturu.

IV.grāmatā stāsta par to, kā viņam nācies aizstāvēties ar ieroci rokās.

Pindars (apm.522-441.g.p.m.ē.)

Grieķu klasiķis. Dzimis Oratorijā, izglītojies Atenās, vēlāk uzturējies Sirkūrās, Akragantā. Pārvaldījis visus svinīgās koru lirikas žanrus.

Visievērojamākās ir epikēnijas - slavinājumi uzvarētājiem vispārējās grieķu sacīkstēs - sporta spēlēs.

Pindara darbi apkopoti 17.grāmatās. Saglabājušās 45 epikēnijas 4 grāmatās, kas sadalītas pēc sacensību vietām:

1) Olimpiskās - uzvara Olimpijā

2) Pītiskās - uzvara Delfās

3) Nemejiskās - uzvara Nemejā

4) Istmiskās - uzvara Istmā.

Solons (638. - 558.g.p.m.ē)

Izcils Atēnu politiskais darbinieks. Viņš ir vergturu demokrātijas un to sociālo pamatprincipu dibinātājs, uz kuriem balstoties attīstījās Atēnu demokrātiskā polisa. Viņa dzīves laikā bija smagas ekonomiski politiskās krīzes. Šī krīze draudēja izvērsties pilsoņu karā. Šajā situācijā Solons tika uzaicināts kā šķīrējtiesnesis un likumdevējs. Turīgie tika iegrožoti, Atēnu zemnieki atbrīvoti no parādu verdzības. Solona politiskā darbība spilgti atspoguļojas viņa dzejā. Viņa elēģijas un jambi ir viņa politiskās darbības atskaite. Populārs Solons kļuva ar elēģiju “Solamīnas”. Tajā viņš aicina atēniešus nebūt gļēviem un atkarot megeriešiem zaudēto Solamīnas salu. Solonam piemita patriotisks patoss, lepnums par savu pilsētu, līdzjūtība pret verdzībā pārdotajiem.

“Solamīna”

Ievadā Solons uzrunā atēniešus aicina cīņā par Solomīnas salu, ar ironiju runā par cilvēku lētticību, muļķību.

“Katrs par sevi jūs gudri un līdzīgi viltīgām lapsām,

Tomēr, kad sanācis bars, sekls un tukšs jūsu prāts.

Vīrus ar glaimīgu mēli jūs ieceļat valdnieku tronī,

Vārdi jums vienīgais mērs, neskatīts tikums un darbs.”

“Solamīnas” beigās dod it kā atskaiti par saviem darbiem. Par to, ka nav tukšu vārdu runātājs, bet solīto ir pildījis. Atbrīvojis vergus. To visu panācis ar stingru likumu un taisnību. Beigās izsaka domu par savu grūto politiķa likteni, par to, ka tiek vajāts. Dod salīdzinājumu:

“No visām pusēm tāpēc vajāts esmu es

Kā niknais vilks, kam apkārt stājies suņu bars.”


Alkajs (7.gs.p.m.ē.-6.gs.p.m.ē.)

Dzimis Mitilēnes pilsētā, aristokrātu ģimenē. Viņa dzīves laikā risinās asas cīņas starp dēmosi un dzimtas aristokrātiju. Demokrātu uzvaras rezultātā Alkajs ir spiests atstāt dzimteni un doties trimdā. Alkja lirikā ir gan politiskā tematika, gan mīlas lirika, dzīru dziesmas, himnas. Alkajs izmanto dažādus pantmērus, bet nozīmīgākā ir Alkaja strofa, ko vēlāk izmanto Horācijs.

“Nav vietas skumjām dzīvē, ja tām nav nekāda jēga, labāk ir priecāties, baudīt dzīvi. Ziema saistās ar kaut ko nevēlamu, nepatīkamu, bet ziedonis ar prieku, dzīvības atgriešanos dabā un cilvēkos.”


Sapfo (6.gs.p.m.ē.)

Dzīvojusi Lesbas salā, Mitelēnē vadījusi skolu, kur mācīja aristokrātu meitenēm dzeju, mūziku, deju. Būdama aristokrāte, tāpat kā Alkajs un Teognīds ir spiesta atstāt dzimteni un doties trimdā. Kādu laiku dzīvo Sicīlijā. Ziņas par viņas dzīvi ir maz un tās ir pretrunīgas. Vienīgā liecība ir viņas dzeja. Ir leģenda, kas vēsta par to, ka Sapfo bijusi nelaimīgi iemīlējusies un metusies no klints jūrā. Sapfo izmanto dažādus pantmērus un strofas. Vēlāk Horācijs izmantojis savā dzejā tā saukto Sapfo strofu. Dzejā galvenā uzmanība veltīta mīlestībai, jaunībai, dzīves priekam. Te parādās jūtu neviltotība, pārdzīvojuma dziļums, tiešums, spilgta emocionalitāte.

No viņas saglabājusies “Himna Afrodītei”. Sapfo Afrodīti uzrunā kā senu draudzeni, ļoti tieši, personīgi. Te nav nekā no patosa, tie ir pirmie soļi dzejnieka profesionalitātes ceļā. Pirmajā daļā aicina Afrodīti palīgā savās bēdās, lai tā viņu atbrīvo no sirdsnemiera, kas viņā valda.

Otrajā daļā parādīts ļoti spilgts mīlestības pārdzīvojuma atspoguļojums. Spilgti, tieši un neviltoti attēlotas Sapfo jūtas, mīlestība. Varbūt pat pārāk tieši. Šajā daļā it kā tiek atkailināta viņas dvēsele.

Trešā, ceturtā un piektā daļā dabas tēlojums, ar kuras palīdzību tiek parādīts dvēseles nosakņojums.

Beigās izskan pesimisms, skumjās par vientulību, atstātību.

“Jau mēness ir zudis skatam,

Un Plejādes sen jau projām -

Nakts vidus, bet laiks iet secen, jo viena, es viena guļu.”

Tā nevar rast mieru ne miegā, ne darbā, jo visas domas saista kāds jauneklis.

Epitalāmijas

Dzīres, kāres, svinības, vīns, jautrība, līgavaiņa slavināšana, tāpat pieminēts vīndevis Hermijs.


Anakreonts (6.gs.p.m.ē. 2.puse)

Dzīvojis Teosā. Vēlāk pēc persiešu iebrukuma pārceļas uz Trāķiju, vēlāk uz Grieķiju. Samas salu, kur dzīvoja tirāna Polikrata, tad Atēnās, Tesālijā, kur arī miris. Dzejas tematika ir vienveidīga - rotaļīga mīlestība, dzīru dziesmas, te nav jūtu dziļuma, tiešu pārdzīvojumu, kas ir Sapfo un Alkaja lirikā. Popularitāti viņa dzeja ieguvusi ar asprātīgu rotaļīgumu, gaišu ironiju, improvizātorisku vieglumu. Ar hellēnisma laiku izplatās anakreontiskā dzeja, kas atdarina Anakretonta dzejas formu un saturu tik tieši, ka nezinot autoru to ir grūti atšķirt oriģinālu no atdarinājuma.

Dzeja ir viegla, rotaļīga

1. Prieku baudīšana.

2. Rūgtums par vecumu, kas tuvojas.

3. Ironija par mīlestību, kas grib aizbēgt, bet nespēj.


Arhilahs (7.gs.p.m.ē.)

Dzimis Parosas salā, aristokrāta un verdzenes dēls, nebūdams likumīgs dēls, bija zināmā mērā deklasēts cilvēks un, trūkuma spiests. dzīvojis nemierīgu, kara algotņa klaiņotāja dzīvi, piedaloties kara gājienos jaunu koloniju iegūšanas dēļ, nekur neiedzīvojies apkārtējā vidē. Viņš pats sevi raksturo kā “kara dieva kalpu, kam pazīstamas arī mūzu saldās dāvanas”. Karš viņam ir eksistences avots. Būdams kara algotnis, lielāko dzīves daļu pavada dažādās Grieķijas pilsētas. Galvenokārt rakstījis elēģijas un jambus, mazāk sacerējis fabulas. Tās sacerējis divrindēs, kur otrā rinda pantmērā atšķiras no pirmās. Neviens darbs nav saglabājies pilnīgi. Fragmenti liecina par izkoptu valodas lakonismu, izteiksmes līdzekļu daudzveidību. Viņa dzejā jūtama smalka ironija, asi nievājoša satīra, kā arī gaišu jūtu apdvesta mīlas jūsma, aicinājums dzīves grūtības un bēdas remdēt vīnā. Savā dzejā noliedz tradicionālo aristokrātijas morāli, tādēļ arī izvēlējies kara algotņa dzīvi. Par bēgšanu no kaujas laika dzejnieks stāsta aukstasinīgi ar zināmu pašironiju. Viņa dzejā atspoguļojas viņa dzīves filozofijas pamatprincipi: izturība, vīrišķība, apzināšanās, ka straujas likteņa pārmaiņas ir likumsakarīgas dzīves ritms. Viņam piemīt spēcīgs temperaments, ļoti tieši un spilgti attēlo savas izjūtas attieksmē pret dzīves daudzveidību.

Arhilaha elēģijā varonim kaujā līdzi ir vīns un maize. Un vīnu dzerot tam šķēps ir atbalsts, bet vīns ir atbalsts kaujā. nenopeļ par to. ka vairogs tiek aizmirsts kaujas laikā, bet priecīgs, ka paša āda vesela, kas bēdas par vairogu, to var pagādāt jaunu. Tai pašā laikā aicina drošiem un spēcīgiem būt, jo tikai drosme un spēks ir līdzeklis pret ļaunumu.

Epodi - šeit parādās attiecības starp Dieviem un cilvēkiem. Dievu vara un spēja vērot notiekošo, tiesāt cilvēku rīcību.

Trohaji - doma, ka cilvēks ir pakļauts savam liktenis un viņam jādzīvo tā, kā nolicis liktenis.


Teognids (6.gs.p.m.ē.)

Dzimis Megarā. Dzeja ir didaktiska satura ar spilgti izteiktu politisko ievirzi. Teognids piederēja pie dzimts aristokrātijas, kura cīņā ar dēmosu zaudēja. Tāpēc dzejnieks bijis spiests pamest dzimteni un doties trimdā. Savas elēģijas viņš velta kādam jaunietim Kirnam. Savās elēģijās viņš aicina novērsties no dēmosa, kas nav cienīgs būt par noteicēju polisā. Viņa dzejā ir daudz ironijas un naida pret demokrātijas pārstāvjiem, kas bija guvuši uzvaru politiskajās un ekonomiskajās cīņās un sagrābuši varu un bagātību Megarā. Viņam raksturīga ir spilgta un tēlaina valoda, formas un domas skaidrums.

“Elēģijas”

Viņa elēģija ir kā pamācība, padomu devēja kādam jaunietim vārdā Kirns. Un šis Teognīda pamācības ir visai interesantas. Kā galvenā te dominē doma, nekad nesaistīties ar cilvēkiem, kas ir trūcīgāki, neizglītotāki par tevi pašu, jo no tādiem nekad nav nekāda labuma. Saieties vajag tikai ar tiem, kas no augstas cilts, jo tiem allaž galds ir klāts un palīdzību tie nelūgs grūtā brīdī, bet trūcīgais nespēs palīdzēt, jo pašam tam klājas grūti. Un nevajag palīdzēt tiem, kas no zemākas šķiras, jo atmaksu ir veltīgi gaidīt. Un sev no viņiem tu nekā nevari iegūt. Labums no tādiem nav nekāds. Savukārt sievu, ja tai naudas ir daudz ir derīgi ņemt no zemākas kārtas. Ar ironiju uzsver, ka manta ir tā, kas ir cilvēku prātos. “Un kārtas nu mantkāre jauc!”

Un elēģijas beigās izskan doma, ka labāk ir pavisam nepiedzimt šajā pasaulē, bet ja esi piedzimis, tad ātrāk tiecies ar nāvi, jo kapā ir tīkamāk nekā dzīvi baudīt.


Publijs Vergilijs Marons (70.-19.g.p.m.ē.)

Dzimis Ziemeļitālijā, brīvo iedzīvotāju zemākajā slānī. Viņa tēvs pratis uzlabot savu materiālo stāvokli un ieguvis zemes gabalu Mantujas pilsētas apkārtnē. Mācījies Kremonā, Milānā. Beigās pāriet dzīvot uz Romu, lai papildinātos retorikā un zinātnēs. No advokāta karjeras, kurai parasti gatavojās retoru skolas jaunie audzēkņi, nekas neiznāca. Vergilijam nebija oratora dāvanu. Vergilijs jaunībā jūsmoja par neirotiķu dzeju un rakstīja liriskus dzejoļus “jaunajā” stilā, bet viņš cenšas tuvināties Katullas stilam, citē un pārveido viņa dzejas. No Katulla mācās rūpīgo formas apdari, no Lukrēcija dabas izjūtu un epikūriešu mierīgās dzīves un pieticības ideālus.

Pēc studijām atgriežas mājās. Tuva bijusi mierīgā lauku dzīve. Vergilija zeme vēlāk tiek konfiscēta, bet pēc Mecenāta lūguma Vergilijs tiek bagātīgi atlīdzināts.

Vergilijs pieslienas Mecenāta pulciņam. 50 gadu vecumā dodas uz Grieķiju un Troju, lai savāktu materiālus “Enīdai”, bet atpakaļceļā mirst.

No pirmajiem darbiem “Bukolikas”, “Ganu dziesmas”. Par paraugu ņēmis Teokrita idilles. Vergilijam gani ir tikai maskas. Vergilija eklogas saistītas ar aktuāliem notikumiem, tajās skan tā laika politiskie motīvi.

I.eklogā divi gani Titirs un Milibijs sarunājas. Nelaimīgais Milibijs ir spiests atstāt savu zemes stūrīti, kas atdots Oktaviāna armijas veterāniem. Viņš dodas ar kazu baru projām un dzied bēdīgu dziesmu. Savukārt Titaram ir izdevies saglabāt savu īpašumu un slavē dievu par viņa laipnību.

Titara personā Vergilijs tēlo pats sevi, un te pirmo reizi ieskanas Augusta slavināšanas motīvs. Ganu klusajā idillē iekļaujas laikmetīga tematika, protests pret pilsoņu kariem, kuru dēļ jāatstāj dzimtene.

IV.eklogai ir izteikti politisks raksturs. Vergilijs pareģoja “zelta laikmetu” iestāšanos pēc kāda bērna piedzimšanas. Jautājums par bērnu (kurš?) nav atrisināts. Ekloga adresēta Asinijam Polionam.

V.eklogā gans Mopss dzied par jaunekļa Dafnida nāvi, bet Melnaks Mopsu mierina un stāsta par Dafnida uzņemšanu dievu skaitā.

X.eklogā apdzied sava drauga Kornēlija Galla mīlas mokas.

Eklogu formu veido gleznaina daba. Eklogās viss zied, viss ir dzīvības spēka pilns.

Mecenāta ierosināts Vergilijs raksta “Georgikas”.

“Georgikas” - pamācoša poēma par lauksaimniecības galvenajām nozarēm četrās grāmatās.

I.grāmata stāsta par zemkopību (par augsni, aršanu, darba rīkiem).

II.grāmata stāsta par dārzniecību (augu, koku audzēšanu, šķirņu uzlabošanu).

III.grāmata stāsta par lopkopību.

IV.grāmata stāsta par biškopību.

Vergilijam lauku temats bijis ļoti tuvs. Tas bija arī aktuāls Oktiviāna valdīšanas laikā.

“Gerogiku” pamatuzdevums bija radīt interesi par zemkopību, propagandēt valdības plānus.

“Georgikās” Vergilijs atklāti cildina Oktaviāna režīmu, jo šis darbs ir viņam veltīts.

“Georgikām” par pamatu noderēja Hesioda “Darbi un dienas”. Hēsiods neslēpj zemnieku grūtības, bet Vergilijs idealizē to dzīvi.

Vergilijs domā, ka laimi var sasniegt baudot kluso dzīvi uz laukiem.

Katrā “Georgiku” grāmatā bez pamācībām ir arī galvenās atkāpes:

1. tēlainais pavasara apraksts.

2. Itālijas cildināšana.

3. Oktaviāna slavināšana

4. mīts par Orfeju un Euridiki.

“Geordikās” ir daudz lauksaimniecības, ģeogrāfijas, astronomijas terminu.

Šis zinātniskums ir pilnīgi aleksandriešu gaumē.

“Eneīda”

Darbs iesākts 29.gadu vecumā, nav pabeigts. Pamatā mīts par trojieti Eneju.

“Eneīda” rakstīta pēc Homēra “Iliādas” un “Odisejas” parauga. Sastāv no 12 grāmatām un sadalās divās daļās. Pirmajās sešās aprakstītas Eneja maldu gaitas līdz nonākšanai Latijā un tās dzīvē dēvē par romiešu “Odiseju”. Pēdējās 6 grāmatas veltītas Eneja cīņām un varoņdarbiem Latijā, dēvē par romiešu “Iliādu”.

Eneja ierašanās Latijā pēc ilgiem klejojumiem pa zemēm un jūrām naidīgās dievietes Junonas dēļ. Par pilsētas dibināšanu Latijā. Junona lolo domu “likt Kārtāgai valdīt pār tautām”. Tāpēc padzirdējusi par Eneja domu sagraut Kārtāgu, viņa lūdz vēju dievu Eolu palaist vaļā vējus un aizraut Eneju. Jupiters mierina Eneja māti Venēru, kas uztraucas par dēla likteni. Enejs ierodas pie Kārtāgas valdnieces Didonas, kas laipni uzņem Eneju un rīko par godu dzīres. Enejs stāsta par dramatiskajiem piedzīvojumiem ceļojumos.


Publijs Terencijs Afrs (ap190.g - 159.g.)

Afrs ir pieņemtais vārds (Āfrikānietis), dzimis Kārtāgā. Romā viņš nokļuvis no Āfrikas kā vergs un bijis kalps senatora Terencija Lukana mājā. Saimnieks ieinteresējās par apdāvināto vergu, izglīto to un atlaiž brīvībā. Ternecijs uzturējās dižciltīgās jaunatnes sabiedrībā. Sarakstījis 6 komēdijas, kuras visas ir saglabājušas. Grieķu oriģinālu īpatnības Terencijs saglabā labāk nekā Plauts. Viņa komēdijās tā pat kā Menandra ir mierīgas, bez bufenādes, kustīgiem vergiem, kontikām. Viņš nejauc romiešu un grieķu dzīves īpatnības. Viņa lugas tāpat kā Menandra ir aristokrātiskas. Terencijs ir pārāks par Plautu, rūpīga un dziļā raksturu veidošanā. Viņa personāži raksturoti dziļi, iejūtīgi. Plauta komēdiju vergs Terencija komēdijās tiek atbīdīts malā. Savedējs parādās tikai vienā lugā “Brāļi”. Hetēras nav mantkārīgas, pērkamas. Attiecības ģimenēs ir labas un konflikti izceļas tikai pārpratumu dēļ.

“Brāļi” audzināšanas problēmas.

Dēmejam ir divi dēļi, Eshins un Ktēsifons. Ktēsifons dzīvo pie tēva uz laukiem, bet Eshins pilsētā pie tēva brāļa. Ktēsifonam nav daudz brīvības, turpretī Eshīns dzīvo brīvi. Eshīons ielaužas savedēja mājā un nolaupa netiklu meiteni. Tēvs par to uzzinot, pārmet brālim, ka tas nav stingri audzinājis viņa dēlu. Bet vēlāk izrādās, ka Eshīns meiteni nav nolaupījis sev, bet gan savam brālim Ktēsifonam pēc viņa lūguma. Pats Eshīns iemīlējis vienkāršu, krietnu atēnieti, kuru grib precēt.

“Vīramāte” Ļoti nopietna luga. Līdzīga Menandra “Šķīrējtiesai”.

Jauneklis Pamfīls svētkos izvaro godīgu meiteni Filumenti, novelk tai gredzenu un uzdāvina hetērai. Pēc tēva gribas apprec Filumeni. Bet viņi abi nezin, ka viņi ir jau “tikušies”. Pamfils aizmirst hetēru un iemīl sievu. Viņš aizbrauc mantojuma darīšanās. Filemene atgriežas pie saviem vecākiem, kur viņai piedzimst bērns. Pamfils atgriezies ir ļoti sašutis, bet Filumenes māte ierauga hetēras pirkstos Filumenes gredzenu un noskaidrojas, ka Pamfils ir Filumenes bērna tēvs. Baktida palīdz atjaunot ģimenes laimi.

Komēdija ir ļoti humāni varoņi - labvēlīga vīramāte un sievasmāte.

Terencija prologi vairs nav īsti libreti, tie veltīti literārai problemātikai, aizstāv kontaminācijas paņēmienu, noskaidro plaģiāta jēdzienu, stāsta arī par savām problēmām: “Es esmu cilvēks, un nekas cilvēcīgs man nav svešs”.


Plauts (ap 254.- 184.g.p.m.ē.)

Īstajā vārdā Tits Maks, pieņemtais vārds Plauts dzimis Umbrijā. Pirmais pievēršas komēdijai. no 21 lugas saglabājušās 20. Viņa lugas ir jaunatisko komēdiju pārveidojumi. Plauts ir pārveidojis grieķu lugas gan pēc satura, gan formas. Menandra komēdijas ir izsmalcinātākas, nopietnākas. Plauts ir vienkāršu ļaužu rakstnieks, demokrāts. Viņa komēdiju centrā ir vergs, pret kuru Plauts izturas ar simpātijām. Plauts maina grieķu jaunatiskās komēdijas sociālo tendenci. Plauta darbos atspoguļojas pilsoņu aktivitāte, optimisms, viņa varoņi ir enerģiski, neatlaidīgi. Piemērojoties skatītājam viņš pastiprina komiskos efektus, iestarpina jautru, piedauzīgu bufanādi. Plauts izmanto kontaminācijas paņēmienus, saliedē divas lugas vienā.

Komiskā efekta dēļ Plauts lieto grieķu vārdus, izteicienus. Plauta komēdijās ir daudz vairāk jautrības nekā jaunatiskajās. Viņa varoņi ir ļoti temperamentīgi. Tikpat izteiksmīgi Plauts tēlo sēras.

Komismu kāpina arī tas, ka vergs bieži nostājas pozā, kas neatbilst viņa stāvoklim. Plautam raksturīga personu samainīšana, kam par cēloni ir šo personu ārējā līdzība, izmantoto arī dubultnieka motīvu. Komismu vairo arī apzinīgā skatuviskās ilūzijas neievērošana. Plauts bagātina “jauno” grieķu komēdiju ar mūziku un dziesmām. Viņa komēdijās var pat salīdzināt ar mūsdienu operetēm.

Plauta komēdijas atšķiras no grieķu paraugiem ar:

1. demokrātisku ievirzi;

2. jautrību;

3. asprātību;

4. muzikalitāti;

5. Tajās nav dziļu domu;

6. nav smalku psiholoģisku nianšu, konsekventu varoņu raksturojuma.

“Māla krūze” maz intrigas. Tā ir raksturu komēdija. Centrā psiholoģiski labi izveidots skopuļa Eikliona tēls. Viņš atradis pavardā māla krūzi ar zeltu, zaudē dvēseles mieru, kļūst skops un dzīvo vienās bailēs, ka tikai kāds negrasās nozagt viņam naudu. Medagars bildina Eikliona meitu Fēdru. Taču viņš nezin, ka to pavedis viņa māsas dēls Likonids un, ka viņa gaida bērnu. Māla krūzi nozog Likonida vergs un Eiklions meklē zagli, kliedz, vaimanā. Viņš griežas pēc palīdzības pie skatītājiem, bet arī to vidū ir zagļi. Likonids ierodas pie Eiklonīda, lai atzītos grēkā un lūdz viņa meitas roku. Komisms izraisās tajā brīdī, kad Eikliona domā, ka Likonids runā par nozagto krūzi nevis viņa meitas pavešanu. Eiklions atdabūn savu krūzi atpakaļ. Likonīds apprec Fēdru, Eiklions, lai atgūtu sirdsmieru atdod zeltu znotam.

“Lielīgais karavīrs”

Varonis ir muļķis, sevī iemīlējies algotnis ar pārspīlēti svinīgu vārdu Pirgopoliniks (“Tirgoņu un pilsētu uzvarētājs”). Viņš lielās ar saviem fantastiskajiem varoņdarbiem, kurus viņam sagudro viņa piedzīvotājs Artotags (“Maizes grauzis”). Veselus leģionus tas aizpūš ar vienu elpas pūtienu, vienā dienā iznīcinājis simtus cilvēku, ar vienu sitienu salauzis zilonim kāju. Jūtas apmierināts, ja kāds apbrīno viņa skaistumu, drosmi, piekrišanu pie sievietēm. Pats sevi dēvē par “Venēras mīluli”, bet īstenībā ir gļēvs, izvirtis.

Komēdijas 1.daļa risinās Efesas pilsētā, Pirgopoliniks no Atēnām atvedis sev gūstekni - nolaupītu meiteni Filokomasiju. Efesā ierodas viņas iemīļotais, lai to glābtu un apmetas blakus Pirgopolinika mājai. Meitene izmantodama slepenu eju satiekas ar savu iemīļoto.

2.daļā kāda skaista sieviete uzdodas par kaimiņa sievu un atzīstas, ka neprātīgi iemīlējusies Pirgopolinikā. Tas jūtas ļoti glaimots un atlaiž mājās savu nolaupīto Filokomasiju, apbalvodams ar bagātīgām dāvanām. Tad viņš dodas pie sievietes, kas viņu it kā dievina, bet ierodas kaimiņu mājā, viņš tiek nežēlīgi piekauts.

Šai lugai nav stingras kompozīcijas. Intriga ir tajā daļā, kad piekrāpj Pirgopoliniku, jo pastāv taču slepenā eja pa kuru meitene tāpat var aizbēgt. Tāpēc dažkārt šeit saskatāma kontaminācija.

“Viltīgais vergs” - “Pseidols” , pieder pie intrigu komēdiju tipa.

Atjautīgs, viltīgs, izdomā nepārspējams. darbība norisinās Atēnās, divu kaimiņu māju priekša. Vienā dzīvo Simons ar dēlu Kalidoru, otrā savedējs Balions. Kalidors atzīstas Simona vergam Pseidolam, ka mīl hetēru Fēniku, Baliona verdzeni. Fēniku ir jau nopircis kāds meķedoniešu karavīrs par 20 minām, no kurām 15 minas ir jau samaksātas. Pseidols nolemj palīdzēt Kalidoram, kaut arī zobojas par to. Viņš uzņemas vienas dienas laikā sagādāt 20 minas no paša Kalidora tēva. Viņš izdod “likumu”: “Bīstieties šodien no manis un neticiet man!”. Pats Simons apsola kaimiņam dod 20 minas, ja Pseidolam izdotos ar viltu dabūt jaunavu. Ierodas meķedonieši karavīra vēstnesis harpags. Pseidols izviļ tam vēstuli, atdod cilvēku, kas dabūn par vēstuli Fēniku un atdod to Klaidoram. Kad blēdībā atklājas savedējs ir spiests samaksāt karavīram, bet Simons par Poseidola viltību vēl samaksā 20 minas tam. Tas ņirgājas par savu saimnieku, piedzeras un smejas.

“Amfitrions” - vienīgā luga ar mitoloģisku sižetu.

Jupiters Tēbu varoņa Amfitriona izskatā iekļūst pie viņa sievas Alkemīnas un pavada ar to nakti. Jupiters bija paņēmis līdzi Amfitriona verga Sasija izskatā Merkuriju. Tad ierodas īstais Amfitrions ar vergu un sākas pārpratumu virkne, jo uz skatuves ir divi Amfitrioni, divi Sasiji. Alkemīnei pēc tam piedzimst reizē divi dēļi: viens no vīra, otrs no Jupitera.

“Dvīņi”

Komēdija par brāļiem, kuru apbrīnojamā līdzība rada dažādus pārpratumus.

Plauta valoda ir bagāta ar aliterācijām, vārdu spēlēm.


Eiripīds (484.-406.g.p.m.ē.)

Viņa daiļrade noslēdz klasiskās drāmas attīstību. Dzimis Salamīnas salā. Bijis dziļi izglītots cilvēks par ko liecina viņa traģēdijas. Mīlējis dabu, klusumu, vientulību. Ir saukts par “filozofu uz skatuves”, jo viņa darbos ar daudz pārdomu atziņu. Eiripīds nav piedalījies sabiedriski politiskajā dzīvē, nav arī ieņēmis nekādu valsts amatu. Savos darbos viņš tomēr atsaucas uz svarīgākajiem notikumiem un valstī. Savā mūžā pēdējos gadus pavadīja Meķedonijā tur mira 406.gadā pirms mūsu ēras.

Savu augstāko uzplaukumu viņa daiļrade sasniedza Peloponesas kara (431.-404.g.) gados (tā bija cīņa starp Atēnu un Spartu, un kara orbītā bija ierauta visa Grieķija). Savos darbos Eiripīds attēlo politiskās un sociālās pretrunas, kas radīja asus konfliktus starp demokrātijas un aristokrātijas spēkiem. Viņš nosoda kā Spartas tā arī Atēnas cīņu par politisko varu visā Grieķijā, kas arī izraisīja 27 gadus ilgo Peloponesas karu. Viņam tuvas ir arī sofistu visu vērtību pārvērtēšanas metodes. Eiripids vērš pret sievietes beztiesisko stāvokli - “Mēdeja”, “Hipolits”. Pret seno traģēdiju kaitīgumu _ “Elektra”, “Orests”, “Ifigēnija Aulīdā pret dievu netaisno rīcību. “Hioplits”, “Ions”, tāpat risināja sociālo jautājumu - “Trojietes”, “Ions”.

Kā dramaturgs darbojies 50 gadus, bet tikai piecas reizes ieguvis I vietu dramaturgu sacensībās. Tas izskaidrojams ar to, ka Atēnieši nevarēja pieņemt visus jaunos jautājumus viņa darbos, kas bija ļoti tuvi sofistu filozofijai. Toties Hellēisma periodā un Romas varas gados Eiripīda daiļrade bija ļoti populāra. Ir saglabājušas 17 traģēdijas un viena satīru drāma “Ciklops”.

Traģēdijas: “Mēdeja”, “Hipolits”, Trojietes”, “Helēna”, “Orests”, “Elektra”, Ions”, “Ifigēnija Aulīdā”, “Bakhanietes”.

Eiripīds īpašu uzmanību pievērš sievietei, tās psiholoģijai, jūtu pārdzīvojumiem. Viņš rādījis to attīstībā, izaugsmē. autors ir pievērsies arī sadzīves tematikai un tas bija priekšnoteikums jaunatiskās komēdijas attīstībai. Tas, ka Eiripīds prata iedziļināties cilvēka psiholoģijā, parādīt dvēseles cēlumu, varoņu cilvēciskumu, tuvina viņa daiļradē mūsdienām. Viņa varoņi nav viengabalaini, tajos ir iekšējās pretrunas, cīņa pašam ar sevi. Un tas ir tas jaunais, kas parādās Eiripīda dramaturģijā. Viņš savās traģēdijās ir pamazinājis kara lomu darbības risinājumā. Kara partijas padziļina drāmas idejas izpratni, izsaka autora pārdomas, nevis virza darbības attīstību, bet pastiprināta loma ir dialogiem. Tie savukārt veido diskusijas formas. Eiripīds labi pārvalda formu: prologā dažās rindās ievada lasītāju notikumu situācijā, epilogs stāsta par to tālāko likteni. Eiripīda ietekmē attīstījās jaunatiskā komēdija Grieķijā, Romā. Un ar romiešu komēdijas starpniecību Rietumeiropas sadzīves drāma.

“Mēdeja”

Izmantots mīts par argonautu braucienu un Kolhīdu pēc zelta aunādas. Kolhīda valdnieka meita burve Mēdeja iemīlējusies argaonautu vadonī Jasonā un palīdz viņam iegūt zelta aunādu, un izglābs viņam dzīvību. Viņa bēg kopā ar Jasonu no Kolhīdas uz Tesāliju, kur Jasons cer atgūt nelikumīgi atņemto valdnieka varu. Izmantojis mitoloģijas sižetu Eiripīds veido ģimenes drāmu. Mēdejai un Jasonam ir divi dēli, bet Jasons nolēmis atstāt ģimenei un apprecēt Korintas valdnieka meitu Glauki. Mēdejas izmisums pāriet naidā, kad viņa uzzina, ka Jasons ģimeni atstājis materiālu apsvērumu dēļ, Mēdeja meklē tādu atriebības veidi, kas visvairāk sāpinātu Jasonu.

Mātes mīlestība un atriebes kāre - šo jūtu konflikts veido traģēdijas galveno saturu.

Prologā aukle stāsta par to, kā Mēdeja mīlējusi Jasonu, viņa dēļ pametusi dzimteni, tuviniekus un atbraukusi tam līdz. Par to, ka Jasons saietas ar Kreonta meitu un taisās to precēt un par Mēdejas lielajām bēdām, kas robežojas jau ar naidu. Bet audzinātājs stāsta par vēl lielāku nelaimi, kas Mēdeju sagaida. Tā ir Mēdejas un bērnu izraidīšana no valsts ar Kreonta pavēli. Mēdejas naids vēršas arī pret bērniem un aukle uzskata, ka labāk tiem nerādīties mātei acīs. Mēdeja nožēlo, ka precējusi Jasonu, viņa dēļ pametusi ģimeni. Koris viņu mierina. Mēdeju māc dzīves apnikums, bezcerība. Mēdeja runā par sievietes bezcerīgo likteni, par viņas vēlmi un nodomu atriebties. Tad ierodas Kreonts, kurš paziņo, ka Mēdejai no viņa zemes jāaiziet, lai Mēdeja nevarētu nodarīt ļaunumu viņa meitai. Mēdejai vienas dienas laikā jāpamet pilsēta, jo citādi to gaida nāve. taču Mēdeja ir šajā vienā dienā ir izplānojusi atriebties., nogalinot Jasonu, Kreontu un viņa meitu. Bet Mēdeja ir apdomīga un viltīga. Viņa apsver visus variantus. (Mēdejas tēvs ir Saules dieva dēls).

Koris dzied par sieviešu grūto stāvokli un par vīru pārestībām, nelaimi, kas pārsteigusi Mēdeju. Ierodas Jasons un saka Mēdejai, ka viņa pati ir vainīga, ka viņu izraida. tomēr izsaka, ka viņam rūp bērnu nākotne. Savukārt Mēdeja izsaka visu ko domā par Jasonu. Sarunā Jasons atklāj, ka materiālu apsvērumu dēļ pametis Mēdeju un piedāvā materiālas rūpes par viņu un bērniem, bet Mēdeja noraida viņa piedāvājumu. Koris dzied par to, kādas sāpes jācieš pieviltas, nelaimīgas mīlestības dēļ. Cik smagi ir vilties kādā, kam tu vienmēr esi uzticējies. Mēdeja negaidot satiek Atēnu valdnieku Egeju. Tam nav bērnu. Mēdeja lūdz viņam patvērumu, solīdama, ka zina tādas zāles, kas līdzētu pret Egeja nelaimi. Egejs dod patvērumu Mēdejai un tā līdz galam izplāno atriebības plānu. Koris slavē Atēnas. Koris mēģina atrunāt Mēdeju no savu bērnu noslepkavošanas. Mēdeja ataicina Jasonu un paziņo, ka atzīst viņa rīcību par pareizu un lūdz atstāt bērnus Korintā, jo grib doties trimdā viena. Mēdeja ar bērniem sūta līgavai savu līgavas tērpu un diadēmu. Saules dieva dāvanu. Tā ir saindēta. No tās aiziet bojā gan līgava, gan viņas tēvs. Tāda ir Mēdejas atriebība. Koris izsaka pārdomas par bērnu nozīmi cilvēka dzīvē. Ierodas ziņnesis no pils un stāsta par notikumiem, kas tur risinājušies. Mēdeja to uzklausa ar neslēptu prieku, bet vēl viņai padomā nogalināt savus bērnus. Ierodas Jasons, bet ir jau par vēlu, jo virs nama parādās spārnotu pūķu rati, kuros atrodas Mēdeja ar bērnu līķiem. Jasons nolād Mēdeju, izmisis par bērnu nāvi. Starp abiem risinās asa saruna. Mēdeja aizbrauc pūķa ratos.

“Ifigēnija Aulīdā”

Grieķu floti, kad tā devās karagājienā uz Troju aizkavē pilnīgs bezvējš. Pie tā ir vainīgs Agamemons, kurš nošāvis Artemīdas stirnu un izsaucis dievietes dusmas. Priesteris Kalhants ziņo, ka jāziedo Agamemons meita Ifigēnija, tad dievietes dusmas rimsies. Iekšēju pretrunu mocīts tēvs nosūta sievai un meitai vēstuli, lai ierodas pie viņa it kā, lai atdotu to Ahilejam par sievu. Vēlāk viņš to nožēlo un sūta otru vēstuli, kurā aizliedz doties ceļā. Bet otra vēstule nesasniedz adresātus, jo Agamemona brālis Menelajs to aiztur. Tad notiek ass strīds starp brāļiem. Traģēdijā iezīmējas Ifigēnijas tēls attīstībā, kad Ifigēnija ierodas kara nometnē, tā ir priecīga, jo domā, ka salaulāsies ar slavenu varoni Ahileju, bet ir izmisusi uzzinot, ka to gaida nāve. Lūdz tēva žēlastību. Ahilejs ir sašutis, ka viņa vārds izmantots, lai ievilinātu meiteni nometnē un nolemj glābt Ifigēniju. Nometnē draud izcelties karš, jo karaspēks pieprasa Ifigēnijas upurēšanu. Ifigēnija izšķiras par nāvi, lai glābtu daudzu citu bojāeju un lai grieķi gūtu uzvaru. Agamemons raksta vēstuli, lai neved Ifigēniju un aizkavē to, ja tā ir ceļā uz nometni.


Menandrs (342.-294.g.p.m.ē.)

Dzimis ievērojamā, bagātā ģimenē. Guvis labu izglītību, bija filozofa Teofrasta skolnieks. Viņa darbs “Raksturi” ir ietekmējis Menandra daiļradi. Par politiskajiem uzskatiem konkrētu ziņu nav, bet Menandrs bija negatīvi noskaņots pret monarhiju. Pievēršas galvenokārt sadzīves jautājumiem, ģimenes problēmu risinājumam. Turpina Eiripīda tēmu par sievietes stāvokli sabiedrībā, izliktā un atrastā bērna motīvs, “mazā” cilvēka dzīve un liktenis. Viņa darbos ir dziļš humānisms, pārdomas par reliģiju un iztika jautājumiem, cilvēku attiecībām. Viņam pieder teicieni”

“Cik skaists ir cilvēks, ja viņš patiesi ir cilvēks”

“,,, nav jāpiekāpjas ļauniem cilvēkiem, bet vajag tiem pretoties, lai dzīvē viss nesagrieztos.”

Vairāk par 100 komēdijām (105-108). Tikai 20 gs. atrasti Ēģiptes papirusos fragmenti no “Šķīrējtiesas”, “Varonis”, “Nogrieztā matu pīne”, “Samiete”, “Sikionietis”.

Savukārt komēdijai “Īgņa” trūkst tikai dažu rindiņu. Menandra komēdijas pēc sižeta struktūras nav vienādas. “Šķīrējtiesa” un “Nogrieztā matu pīne” ir sarežģīta intriga, spilgti un psiholoģiski dziļi veidoti raksturi. Tie nav trafareti, jaunatiskās komēdijas tēli (skopais vecis, viltīgais vergs, nevarīgais jauneklis), bet gan neparasti tā laika sabiedrībai (Pamfilas un Abratonas raksturi). Dramatiskajās sacensībās pirmo vietu ieguva septiņas reizes. Darbi viņa dzīves laikā nebija sevišķi populāri. Laikam jau tāpēc, ka tajās bija stilistiski izkopta valoda, atteikšanās no komisma un bufanādes, nopietns saturs, arī pārdrošas domas. Menandrs izvirza morālās prasības kā sievietēm tā vīriešiem. Iedrošinās parādīt hetēru pārāku par kādu no brīvajiem cilvēkiem. Viņa darbi ietekmēja Plauta un Terencija darbus. Ar Romas komēdijas starpniecību Menandra daiļrade ietekmējusi arī Rietumeiropas komēdiju.

“Īgņa” - “cilvēku nīdējs”.

Knemons nīst cilvēkus, jo ir dziļi pārliecināts, ka visi cilvēki ir ļauni, bet nejaušs gadījums liek mainīt uzskatus. Pāns stāsta par Knēmona dīvainībām, par īpatnējo dzīvi, naidu pret cilvēkiem. visvairāk ienīst kaimiņus, tad bijušo sievu, dzīvo kopā ar meitu. Sastrats satiek Knēmona meitu un iemīl to, bet meitene ir hetēra. Sastrats sūtījis uz Knēmona māju Piriju, lai uzzinātu kaut ko tuvāk par meiteni, bet Pirijs tiek izdzīts un Knēmons to nomētā ar akmeņiem, māla pikām, bumbieriem. Otrreiz ieraugot Sastratu Knēmons gan ar akmeņiem vairs nemet, bet ir ļoti nelaipns. Sastratam neizdodas tā arī neko sarunāt, bet viņš runā ar jaunavas brāli Georgiju. Georgijs uzzinājis Sastrada nodomu precēt viņa māsu nolemj palīdzēt. Arī viņš negatīvi raksturo savu patēvu. Sastrats uzzina, ka Knēmons atdos tikai tad savu meitu, ka znots būs līdzīgs raksturā viņām. Sastrats arī mēģina strādāt uz lauka, bet pirmajā dienā neveicas. Bet tad nāca kāds gadījums, kas palīdzēja Sastratam. Kādu dienu vecā kalpone bija ielaidusi spaini akā, viņa gribēja to izvilkt, bet virve pārtrūka un arī kaplis iekrita akā. Knēmons, gribēdams izvilkt spaini un kapli, pats iekrīt akā. Tad atsteidzas Sastrats un Georgijs un izvelk Knēmonu. Knēmons atzīst, ka ir kļūdījies domādams, ka var dzīvot viņš bez cilvēkiem. Visu mantu novēl Georgijam. Arī savu meitu uztic tam un Georgijam jāizvēlas precinieks māsai. Tad Sastrats lūdz atļauju savam tēvam precēt Knēmona meitu un tas piekrīt, bet nepiekrīt izprecināt savu meitu Georgijam, bet beigās piekrīt arī tam. Sastrots liek tēvam pie sirds, ka tā nauda, kas tev pieder vienam un ja tās ir daudz nenes prieka Bet tā var palīdzēt kādam citam kam tā varbūt ir ļoti nepieciešama. Tā var darīt kādu laimīgu. Komēdija beidzas ar divkāršām kāzām. Vergi kaitina Knēmonu to traucēdami un vaicādami pēc dažādiem traukiem, līdz beidzot tas padodas un ļauj sevi aizvest uz kāzām.

“Šķīrējtiesa”

Vergs Davs atradis izliktu bērnu, viņš grib to paturēt un atdod otram vergam Sirsikam, bet dārglietas patur sev. Sirsiks pieprasa tās, jo tās var palīdzēt atrast īstos bērna vecākus. Strīdu izšķir Harisija sievastēvs Smirkins, kurš padzirdējis par znota izlaidīgo dzīvi ieradies noskaidrot ģimenes nesaskaņu iemeslus.


Lucijs Anejs Seneka (daži gadi p.m.ē.- 65.g.m.ē.)

Lucijs Anejs Seneka, vidējais no trim Senekas Vecākā dēliem, dzimis Spānijā, Kordubas pilsētā (tagad Korova), bet uzaudzis Romā. Guvis reorisko izglītību, nodarbojies ar filozofijas studijām. Viņa uzskatus veidoja Sotions, Attalla, Fabians. Seneka ir stoitiķu jeb “jaunā stila” pārstāvis. M.ē. 20-jos gados Seneka pievēršas sabiedriskajai darbībai, uzstājas ar tiesas runām. Smagi saslimts un dodas uz Ēģipti ārstēties. 30-jos gados darbojas kā advokāts Romas tiesās, bet viņa panākumi izraisa imperatora Kaligulas skaudību. Šajā laikā rodas darbi. “Par dusmām” - veltījums vecākajam brālim, “Mierinājums Marcijai” - veltīta vēsturnieka Kremūcija Borda meitai.

Pēc imperatora Klaudija nākšanas pie varas, intrigu rezultātā Seneka tiek izsūtīts uz 8 gadiem trimdā uz Korsiku. Tur Seneka nodarbojas ar filozofiju un literatūru. Rodas: “Mierinājums Helvijai” - veltīts mātei, “Mierinājums Polībijam”, “Par dzīves īslaicību”. Šajā laikā sākas darbs pie traģēdijām. 49.gadā Seneka tiek atsaukts no trimdas un iecelts par faktisko impērijas pārvaldītāju Neirona valdīšanas sākumā. Saraksta “Par žēlsirdību”. 56.gadā kļūst par konsulu. Šajā laikā kļūst ļoti bagāts, kas ir pretrunā ar viņa uzskatiem, ka viņš neatzīst materiālās vērtības par noteicošajām. Tas izraisīja nepatiku pret viņu. 62.gadā viņa ietekme uz Neironu beidzas un viņš turas tālāk no galma intrigām. Saraksta: “Par atpūtu”, “Par labdarību:, “Dabaszinātniskie jautājumi”, “Morālās vēstules Lucijam” - labākais Senekas darbs. 65.gadā rodas nesaskaņā starp Seneku un Neironu, kurš pavēl Senekam izdarīt pašnāvību, ko viņš arī izdara. Kopā ar viņu nāvi iet viņa sieva un brālis.

Seneka daiļradē ir divas daļas:

1) Sacerējumu dzeja;

2) Sacerējumi prozā.

Traģēdijas

Traģēdiju rakstīšanai Seneka pievēršas trimdas gados. Ir desmit traģēdijas:

“Trakojošais Herakls”, “Trojietes”, Fēniķietis”, “Mēdeja”, “Fēdra”, “Edips”, “Agamenons”, “Tiests”, “Ētiesi Herakls”, “Oktāvija”, kas gan nav paša Senka darbs, bet gan kāda viņa sekotāja. Tā ir vienīgā līdz mums nonākusī traģēdija no romiešu dzīves. Vēsta par Neirona sievas Oktavijas nogalināšanu pēc imperatora pavēles un Neirona apprecēšanos ar Popeju. Viens no trim galvenajiem personāžiem traģēdijā ir pats Seneka. Viņa traģēdiju sižeti un tēli ir aizgūti no grieķu mītiem un grieķu (Euripīda, Sofokla, Eshila) traģēdijām, bet jauns ir sižetu un tēlu traktējums. Viņa traģēdijas sarakstītas “jaunā stila” ietekmē, un tas ir pieņēmis dramatiska sižeta attīstību un raksturu izstrādi. Seneka saglabā monologus, dialogus, kora partijas, kas iedala traģēdiju piecos cēlienos. Bet izmaina traģēdijas struktūru, varoņu traktējums, paša termina “traģiskais” raksturu.

Par labāko traģēdiju tiek uzskatīta “Mēdeja”, kurai par pamatu ņemts Eiripīda darbs. Traģēdija ir bez ievada, jo Seneka uzskata, ka lasītājam ir zināms mīts un darbojošās personas, kā arī fināls. Un viņa varone jau sākumā ir tāda, kādai tai jābūt beigās. Jau sākumā tā ir tēlota kā ļaunā burve, kas gatava jebkādam noziegumam. Monologam seko kora aicinājums, kurš veltīts jaunlaulātajiem - Jasonam un Krēusai - Korintas valdnieka Kreonta meitai. Otrajā cēlienā Mēdeja runā par atriebību, taču ne pret Jasonu, kuru viņa grib saglabāt kā savu vīru, bet gan attiecībā uz Krēusu un viņas tēvu. Tad Mēdejas saruna ar Kreontu. Taču Seneka Kreonts ir tipisks tirāns, bet Mēdeja veikla advokāte. Mēdeja izlūdzas, lai netiktu izraidīta tūlīt, bet dienu vēlāk. Trešajā cēlienā aukle raksturo atriebes pārņemto Mēdeju. No sarunas ar Jasonu Mēdeja saprot cik ļoti viņš ir pieķēries bērniem, un trešo reizi ieskanas Mēdejas doma par atriebību. Koris dzied par Mēdejas - mīlestībā pieviltās naida spēku, atgādinot argonautu piemeklējušās nelaimes. Ceturtais cēliens sastāv tikai no diviem monologiem: vecā aukle stāsta par tai, ka Mēdeja izlietodama dažādās burves mākslas, saindē dāvanas un ar bērniem nosūta tās Krēusam un viņas tēvam. Piektajā cēlienā ierodas sūtnis un paziņo ar abu nāvi. Seko garš Mēdejas monologs, kurā tā izplāno turpinājumu savai atriebībai. Parādās doma par bērnu nogalināšanu. Bet Mēdejā nerisinās iekšējā cīna starp mātes un pieviltās sievas jūtām, mīlestību un naidu. Mēdeja nogalina vienu dēlu. Grieķu traģēdijās slepkavības nerisinājās aiz skatuves, bet Seneka Mēdeja slepkavo uz skatuves. Satriecošas ir traģēdijas beigas, kad ierodas Jasons un viņam redzot Mēdeja uzkāpj uz jumts un acu priekšā nogalina otru dēlu. Pabeigusi savu darbu Mēdeja uz Zvaigžņaina pūķa spārniem aizlido debesīs. Seneka “Mēdeja” ir vienkāršāka. Vienkāršota ir arī Mēdejas attieksme pret vīru. Eiripida Mēdeja ļauj izsekot saviem pārdzīvojumiem, tad Seneka tēlo tikai atriebes kāri. Tā rezultātā tēls kļuvis vienkāršots. Samazināts darbojošo personu skaits, darbība kļuvusi vienkāršāka. Šī īpatnība raksturīga visai Seneka daiļradei. Viņš neizvirza problēmas, nerisina konfliktus. Viņš arī savās traģēdijās paliek filozofs stoiķis, kas pasauli uztver kā akla nepielūdzama likteņa izpausmi, kuram cilvēks var pretstatīt nesalaužamu gara stingrību, gatavību vajadzības gadījumā mirt. Cīņas rezultāts Senekam ir vienaldzīgs.

Senekam pirmajā vietā ir šausmu sižeti, ar mežonīgiem kaisles, izmisuma, iznīdēšanas alku tēlojumiem. Bieži darbība tiek risināta uz drūmas dabas ainas fona. Seneka tēli ir milzīga spēka un kaislību cilvēki. Un tikai atsevišķās momentos tie ir apveltīti ar maigām jūtām un tajos brīžos atklājas smalks psiholoģiskais tēlojums. Viņa varoņi neatklāj sevi darbības gaitā, viņai jau sākumā ir tādi, kādiem tiem jābūt beigās. Te nav tēlu raksturu izaugsmes. Vienveidīgi ir personāži. Ja tas ir valdnieks, tad noteikti tirāns un blakus kāds cietējs. kas ir gatavs panest visas pārestības. Un ja vajag arī mirt. Visi šie cietēji - vai tie ir pieaugušie vai bērni, ir apveltīti ar vienādu domāšanas, spriešanas līmeni. Viņi mazāk pārdzīvo paši, bet vairāk stāsta par saviem pārdzīvojumiem. Seneka traģēdijas nav domātas teātriem skatītājiem, bet gan lasītājam, klausītājam. Seneka ētika bija humāna un balstījās uz prātu un ticību cilvēka gara varenībai.

Prozas darbi

1. Traktāti par morāli, filozofiskām tēmām

“Par dzīves īslaicību”

“Par laimīgu dzīvi”

“Par dvēseles mieru”

“Par žēlsirdību”

“Par dusmām”

2. Literārās vēstules

“Vēstules Lucīlijam” - visplašāk izpaužas Senekas filozofiskie uzskati.

3.Mierinājuma vēstules - konsolācijas

“Mierinājums Helvijai”

“Mierinājums Polībijam”

“Mierinājums Marciaji”

Seneka pārdomas saistās ar garīgās dzīves un praktiskās morāles jautājumiem. Seneka ir stoiķu filozofijas “jaunākā” perioda pārstāvis un viņu filozofija sastāv no: loģikas, fizikas, ētikas. Seneka īpaši pievēršas ētikai. Un galvenais šajā mācībā - dzīvē saskaņā ar darbu. Tikums kā gribas un darbības pareiza izpausme tiek pretstats baudai. Izdala četrus tikumus:

1) sapratne par labo un ļauno;

2) drošsirdība - dvēseles stiprums;

3) pašsavaldīšanās;

4) taisnība.

Savos spriedumos bieži vien nonāca pretrunās. Viņa filozofiskais uzdevums bija - iemācīt dzīvot un iemācīt mirt, sniegt iekšēju dvēseles neatkarību un dvēseles mieru. Gandrīz nav pozitīvu laikmeta pārstāvju piemēru. Atklāj sabiedrības dzīves trūkumus, īstenību, zemiskumu, nabadzību. Atzīst visu cilvēku vienlīdzību. Vergs var iekšēji būt neatkarīgāks, brīvāks un bagātāks par savu saimnieku. Necieš pūli. Brīvs ir tas, kurš ir garīgi bagāts. Tas, kurš nav sasniedzis gudrību vai netiecas pēc tās ir vergs. Cilvēku krietnu dara nevis izcelšanās un mantas stāvoklis, bet gan dvēseles stāvoklis.

Par Senekas ideālu kļuva nevis republika, kuru vairs nevarēja atjaunot, bet taisnīga imperatora vara. Līdzjūtība: trūkums ir kritērijs, kas šķir labu valdnieku no tirāna. Seneka pauž savu riebumu pret tirāniju un arī karavīra profesiju. Uzsver, ka mantkārība, greznība samaitā cilvēku. Šeit viņš nonāk pretrunā ar sevi, bet lai pretrunas mazinātu starp morāles principiem un to īstenošanu, Seneka bieži atsaucas uz cilvēka rakstura vājumu, uz to, ka visi cilvēki ir grēcīgi. Seneka noraidoši izturas pret reliģiju. Viņa un kristietības pasaules uzskati cilvēka un viņa spēju vērtējumā ir diametrāli pretēji. Ja kristietībai cilvēks ir vāja būtne, tad Seneka cilvēks var nostāties līdzās dievam.

“Visa dzīve - gatavošanās nāvei”.

Seneka par bēdām saka: “Pārmērīgas bēdas ir pretdabiskas, viltīgas, apkaunojošas, tām nav pamata”.

Ļoti labs darbs ir “Pārķirbošanās” (t.i. par “Iesvētīšanu muļķa kārtā”, ķirbis - “tukša galva”, muļķis). Savos filozofiskajos traktātos maz izmanto klasisko filozofiskā dialoga formu. Bieži ir minēts adresāts runai, bet tā nemaz nav konkrēta persona. Seneka labi izprata cilvēku iekšējo būtību, daudzveidību. Viņš labi pārvalda strīda un pierādījumu mākslu. Izmanto salīdzinājumus no dažādās dzīves jomam, daudz ir ļoti spilgti un tēlaini. Bauda - ir kaut kas zemisks, verdzisks, nevarīgs, nepastāvīgs, tās mājoklis ir krogi, dzertuves. Tikumību var atrast templī, tā aizstāj mūrus, tā ir putekļaina, tulznaina roku āda. Cilvēku kam uzbrukušas bēdas Seneka salīdzina ar kuģinieku vētras laikā. Cilvēka dzīve - tā ir kara nometne.

“Tam kas neko nedara, diena lieks gara.”

“Ja gribi tikt mīlēts, - mīli”.

“Gribošu liktenis ved - negribošu - velk”.


Rodas Appalonijs (295.g.p.m.ē.- 215.g.p.m.ē.)

Dzimis Ēģiptē, Aleksandrijā, tur arī nodzīvojis lielāko mūža daļu, ieguvis vispusīgu izglītību. Bijis Aleksandrijas bibliotēkas pārzinis un troņmantinieka Plotemaja III Eiergeta audzinātājs. Jau agri interesējies par klasisko grieķu literatūru un pats pievērsies literārajai darbībai. Literāram naidam pievienojās personīgais konflikts ar skolotāju Kallimahu, kas beidzās ar to, ka Appolonijs atstāja Aleksandriju un apmetās uz dzīvi Rodas salā, no turienes arī cēlies viņa literārais vārds - Rodas Appolinijs.

Sarakstījis darbus par Hēsiodu, Arhilahu, Kolofonas Antimahu. Tāpat darbu “Pret Zēnodatu”. Bet nozīmīgākais darbs ir “Argonautika”. Viņa lielākie darbi raksturo viņu kā “mācītu” dzejnieku, dzejnieku - zinātnieku. “Argaonautikas” rašanās pamatā ir Appolonija strīds ar savu skolotāju Kallimahu, jo tas negatīvi izturējās pret mēģinājumu atjaunot varoņeposu tradīcijas. Viņš uzskatīja, ka varoņeposi ir novecojuši, bet kā pierādījumu pretējam Appolonijs saraksta “Argonautiku”. Tās pamatā ir slavenais mīts par argonautu braucienu pēc zelta aunādas. Tam raksturīga īsa, nevainojama dzejas forma. Par savu darbu tika ļoti asi kritizēts no Kallimaha puses un ir spiests doties trimdā. Apmetas uz dzīvi Rodas salā un dēvē sevi šīs jaunās dzīves vietas vārdā. Appolonijs izsmēja Kallimahu epigrammās, savukārt tas sarakstīja ironisku darbu “Ibiss”. “Argonautika” tajā laikā cieta neveiksmi, jo Appolonijs bija sev nospraudis neiespējamu mērķi - savienot šajā darbā varoņeposu un hellēnisma literatūras pamatprincipus.

“Argonautika”

Arhamēnā valdīja Atamants. No mākoņu dieves Nefeles tam bija divi bērni - Helle un Frikss. Atamants atstāja Nefeli un apprecēja Īno, kura neieredzēja vīra bērnus un gribēja tos pazudināt. Viņa liek apsēt laukus ar sakaltušām sēklām, kas neizdīgt un tādēļ iestājas bads. Atamants lūdz padomu pie Delfu Orākula, bet pēc Īno pavēles sūtņi paziņo, ka Orākuls liek sūtīt Friksu, lai to upurētu dieviem. Atamants ir spiests iekrist. Tad atlido Nefeles zeltvilnas auns aizved Helli un Friksu uz ziemeļiem. Lidojuma laikā Helle iekrīt jūrā, bet auns nolaižas Kalhidā, kur mīt Aiēts saules dieva dēls. Viņš uzņem Friksu pilī, audzina, apprecina ar savu meitu Halkiapi. Aunu upurē Zevam, bet aunādu pakar Oreja svētbirzē, kur to sargā milzīgs pūķis.

Ziņas par aunādu izplatījās visā Grieķijā. Frikss un Atamanta pēcnācēji ziņo, ka viņa labklājība ir atkarīga no aunādas. Atamanta brālis uzceļ Iolkas pilsētu, kur pēc viņa nāves valda Aisens, bet viņa brālis Pelijs atņem troni. Kad Aisena dēls Jāsons izaug, viņš pieprasa, lai Pelijs atkāpjas no troņa. Pelijs sola to darīt tikai tad, kad būs atvesta zelta aunāda, jo cer, ka Jāsons aizies bojā. Jāsons ar Atēnas palīdzību uzbūvē kuģi “Argo”, sapulcina dižākos varoņus sev par ceļabiedriem (Hērakls, Kastors, Orfejs, visi varoņi tiek aprakstīti, tāpat viņu izcelšanos). Šie varoņi tiek nosaukti par argonautiem. Viņiem palīdz - Hēra, Atēna, Apollons. Hēra izmanto Jāsonu, lai atriebtos Pelijam. Atēna grib palīdzēt kuģim ceļā. Apollons grib palīdzēt sakarā ar seniem priekšstatiem par Apollonu kā saules dievu un zelta aunādu kā saules simbolu.

Jāsons atšķiras no varoņiem ar savu fizisko skaistumu. Viņš ir argonautu vadonis, bet Hērakls ir pārāks. Kad kuģis dodas jūrā Jāsons ir nomākts. Orfejs kitāras pavadījumā dzied par olimpa valdniekiem. Tad tiek aprakstīta pastāšanās Lamenas salā, kur dzīvo tikai sievietes, kas ir pametušas savus vīrus to neuzticības dēļ. Visur valda prieks. Jāsons iemīl Lamenas salas valdnieci Hipsipili. Tikai Hērakla pārmetumi liek argonautiem atkal doties ceļā. Tālāk viņi ierodas Kizikas pussalā un tur cīnās ar sešrocīgajiem milžiem. Mīsijā Hēlu meža nimfas ierauj avotā. Hērakls dodas viņu meklēt, bet argonauti aizbrauc bez viņa, jo tā ir Zeva griba.

Daudz ir dabas, ģeogrāfijas un etnogrāfijas aprakstu, uz tā fona izceļas emocionālas epizodes. Zevs Fēnejam atņēmis redzi un uzsūtījis harpijas, kas viņam atņem ēdienu. Argonauti tās padzen un pareģis pareģo argonautiem nākotni. Tos gaida ilgs ceļš. Kolhīdā tiem varēs palīdzēt tikai Afrodīte. Pareģojums ir ļoti garš (100 rindas) Argonautiem nākas cīnīties arī ar jūras stihiju. Te palīdz Atēna. Tālāk dominējošā ir mīlestība. Trešajā daļā darbība risinās gan uz zemes, gan Olimpā. Argonauti ir ieradušies Kolhīdā un Hēra un Atēna apspriežas kā palīdzēt Jāsonam un lūdz Afrodītes atbalstu. Viņa labprāt palīdzētu, bet tas nav viņas spēkos, jo jārunā ar pašu Erotu. Afrodīte ir Erota māte. Erots negrib palīdzēt, bet kad viņam piesola sen kārotu rotaļlietu viņš iešauj Mēdejai bultu tieši sirdī, Ar to palīdzība beidzas. Kad argonauti ierodas Aiēta pilī un lūdz aunādu, Aiēts liek tiem pildīt neiespējamus uzdevumus, jo cer, ka Jāsons tos pildot ies bojā.

Argonauti lūdz palīdzību Mēdejai. Jāsona un Mēdejas tikšanās notiek pie Hekates tempļa. Mēdeja pamāca Jāsonu kā uzvarēt. Jāsons izpilda Aiēta noteikumus, bet saprot, ka tas labprātīgi nedos aunādu un to slepus paņem. Aiēts sarīko pakaļdzīšanos. Mēdeja grib bēgt ar Jāsonu uz Grieķiju, bet to nevada mīlestība, viņa ir citāda - ļauna burve. Tiek nogalināts Apsirts un tas izraisa Zeva dusmas. Jāsons un Mēdeja nevar doties ceļā ātrāk pirms tos nav šķīstījusi Kirke. Atpakaļ ceļš ir pa tām vietā, kas aprakstīts Odisejā (Skillu, Haribadu, Sirēnu salu). Ierodas kolhīdieši un prasa izdot Mēdeju, Jāsons un Mēdeja salaulājas, lai Medejai nav jāatgriežas Kolhīdā. Bet laulība nav laimīga. Atpakaļceļā argonauti nonāk Āfrikas tuksnesī, nonāk Kētā, kur uzvar milzi Talasu, cīņā ar ūdens stihiju no kuras izglābj Apollons un Atgriežas Egirs salā.

Daiļrades īpatnības:

1. Mitoloģiskā materiāla līdzība Homēra un Appolonija eposos.

2. Bagātīgs mitoloģisks materiāls.

3. izmanto reti sastopamus mītu variantus.

4. Dievu tēlojumi - paralēles ar hellēnisma valdnieka kultu.

5. Dievi no cilvēkiem ir atsvešināti. Tie liekas daudz bālāki salīdzinot ar Homēra dieviem.

6. Sadzīviski piezemētas ainas.

7. Racionāla, skeptiska attieksmes pret naivu ticību mītam.

Appolonija interešu centrā ir ģeogrāfija un mitoloģija. Viņš skaidro vietu nosaukumus, apraksta upes, salu novietojumus. Viņa valoda ir arhaizēda. izmantojis izteicienus un vārdus, kas raksturīgi episkajam stilam. Salīdzinājumu sfērā Appolonijs ir līdzīgs Homēram. Viņš salīdzina cilvēkus ar dzīvniekiem augiem, ūdeņiem, dabas stihijām. Bieži vien ar kokiem. Cilvēku balsis ir kā vēju auri. Tomēr Appolonija salīdzinājums ir plašāks. Viņš salīdzina cilvēka dvēseles stāvokli ar ziediem. Appolonija salīdzinājums ar uguni ir saistīts ar cilvēka emocionālo pasauli - mīlestība ir līdzīga ugunij. Salīdzinājumi ir līdzeklis kā savienot varoņeposu ar sava laika literatūras prasībām, kā arī kompozicionālas vienotības līdzeklis. Tāpat tie palīdz izprast varoņu dvēseles stāvokli, palielina iekšējo spriegumu un veido notikumu kompozicionālo saikni.


Kallimahs (ap 310.g.p.m.ē.-240.g.p.m.ē.)

Dzimis Kirēnē ievērojamu aristokrātu ģimenē. Ieguvis literāru un filozofisku izglītību Atēnās. Strādājis par skolotāju, bet vēlāk par Aleksandrijas bibliotēkas vadītāju. Šajā laikā pievēršas arī zinātniskiem pētījumiem literatūras jomā. Darbā “Tabulas” (120 grāmatas) Kallimahs devis pirmo grieķu literatūras bibliogrāfisku apskatu. Rakstīja epigrammu himnas, elēģijas, epīliju, kā arī zinātniskus apcerējumus. Saglabājušas tikai sešas himnas un 64 epigrammas. Atrasti 800 Kallimahu darbu fragmenti, kuri dod priekšstatu par viņa zudušajiem darbiem. Kallimaha himnas nav priekš svinīgiem, reliģiskiem svētkiem, tajās nav patosa, svinīguma un reliģiskā rituāla elementu. Viņa himnas iz mazas miniatūras ar mitoloģisku sižetu. Tajās ir gan reālās dzīve tēlojums, gan arī politiski jautājumi.

Epigrammas tematika - mīlestība, draudzība, literārā polemika.

Ievērojamākais darbs - “Cēloņi” - vēstījošu elēģiju krājums 4 grāmatās. tajās apkopoti nostāsti par dažādu svētku, rituālu, nosaukumu izcelšanos. Krājuma noslēgumā ir epīlijs “Berenīkes matu sproga”, bet par darba saturu var spriest pēc epīlija “Hekale”, kur stāstīts par “Herkaliju” svētku dibināšanu.

Aizstāvēdams maza forma dzeju, Kallimahs apkaroja lielo eposu, ciklisko poēmu, kas nepadodas izsmalcinātais apdarei. Kallimahs saprata, ka izsmalcinātībai, lielu ideju nenoslogotai aleksandriešu dzejai mazās formās bija vairāk piemērotas.

“Berenīkas matu sproga”

Atdzejos Katulls. Sacerēts par godu tam, ka Ēģiptes valdnieka Ptolomeja Evergeta sieva Berenīke ziedojusi savu matu sprogu dieviem, lūgdama, lai viņas virs atgrieztos no kara. Matu sproga no altāra pazudusi. Galma astronauts tai pašā laikā pie debesīm atklājis jaunu zvaigznāju un atzinis, ka Berenīkes matu sproga pārvērsta zvaigznājā.

Par notikušo vēstī pati matu sproga, kas nonākusi pie debesīm pārvērsta par zvaigznāju. Viņa stāsta par lielajām Berenīkes skumjām par vīru un no raudāšanas zeltainā matu sproga bija gluži mitra. Sproga stāsta par to cik viņai žēl bijis šķirties no Berenīkes zeltainās galvas, par to kā viņa nonāk pie Venēras un par savu pārvēršanos un likteni starp pārējā zvaigznēm. Sproga nožēlo savu pārvēršanos un vēlas būt atkal pie Berenīkes - būt valdnieces matu sproga.

Himna Zevam

Tajā stāstīts par Zeva dzimšanu. Par to kā tas piedzimis Parasijā Rejai. Kad tas piedzimis Reja to nomazgājusi, ievīstījusi autiņos un atdevusi Nedai, lai tā viņu aiznestu kalnos un audzinātu lielu. Neda - vecākā no nimfām, kas bija klāt Zeva dzimšanas brīdī. Viņai par godu to upi, kurā nomazgāja Zevu nosauca par Nedu. Tālāk stāstīts par Zeva laimīgo bērnību, par to kā tas tika aprūpēts. Tālāk stāstīts kā Zevs ieceļ sev kareivjus, kas kļūst par varoņiem. Par Zeva milzīgo varu pār cilvēkiem.

“Dod mantu un tikumu ļaudīm!

Vai gan bez tikuma manta var cilvēkus laimīgus darīt?

Vai pat tik tikumus bez mantas?

Dod tikumu, laimi mums visiem!”


Teokrits (310.g.p.m.ē.-250.g.p.m.ē.)

Dzimis Sirakūzās, ilgu laiku dzīvojis Kosas salā. Viņa talanta attīstību sekmēja dzejnieki Filēts, Asklepiāds un Leonīds. Ap 270 gadu pārceļas uz dzīvi Aleksandrijā. Viņš ir “mazās formas” dzejnieks. Rakstīja idilles, epigrammas, epīlijus, enkomijus. Saglabājušas 30 idilles un 26 epigrammas. Viņš ir bukoliskās dzejas pārstāvis. Un šis dzejas galvenā iezīmē - lauku dzīves idializācija, uz šīs dzejas pamatiem Teokrits veidoja literāro žanru - idilli. Idilles - neliela aina no laucinieku un vienkāršo pilsētnieku dzīves. teokrita idillēm ir pa daļai stāstījuma, pa daļai dramatiska dialoga forma. Raksturīgs arī apdziedāšanas moments. Mīlestības tēma ir dominējošā. Bieži dabas tēlojums ir fons darbības risinājumam. Izmantojot mitoloģiskus sižetus Teokrits ienes pats savu traktējumu (stāsta par Hērakla un Hēlas draudzību), par nelaimīgi iemīlējušos ciklopu. Teokrita daiļrades sekotāji - Vergīlijs, Moshs, Bions.

1.idille

Tajā ir daudz folkloras, tā ir dziesma par ganu, kurš ir iemīlējies un jūtas nomākts savas mīlestības dēļ, jo negrib pakļauties mīlestības varai. Viņš neprot mīlēt, jo pats Erots ir iekalis viņu važās. Savas mīlestības dēļ viņš mirst.

4.idille

Ganu saruna. Viņi ir brīvi cilvēki - Bats un Koridons. Koridons gana Egona govis, jo tas ir devies uz Olimpiskajām spēlēm līdzi atlētam Milonam, bet Korinda darbu pieskata Egona vecais tēvs. Bats satiek Korindu un izprašņā par pēdējiem notikumiem. Šajā sarunā labi parādā Korinda un Bata raksturi. Korinds - labsirdīgs, lētticīgs, naivs, bet Bats - ziņkārīgs un ironisks.

6.idille

Divi gani Dafnīds un Damoits skaistā vasaras dienā sacenšas dziedāšanā. Dziesmu tēma ir viena - par Plifēma nelaimīgo mīlestību pret it kā vienaldzīgo nimfu Galateju. Dafnīds dzied Polifēmam labvēļa vārdā, bet Daimonts it kā paša Plifēma vārdā.

15.idille

Tā ir viena no slavenākajām Teokrita idillēm - Sirakūzietes jeb sievietes Adonīda svētkos.

Attēlota dzīves aina, ar reālistiskiem cilvēka raksturiem, viņu interesēm. Līdzās sadzīviskajām ainām doti arī reliģiski elementi. Idille slavē Ēģiptes valdnieka Ptolomeja Filadelfa devīgumu.

Sarunājas divas draudzenes Gorgo un Praksinoja par to, ka nedrīkst runāt slikti par savu tuvāko bērna klātbūtnē. Uzsvērts, ka cilvēks cenšoties var panākt visu. Sīki apraksta kā draudzenes pošas uz pili, kur notiek kāzas. Idille beidzas ar ļoti sadzīvisku ainu, kur Gorgo jādodas mājas taisīt Dioklīdam pusdienas.


Longs (apmēram 2. vai 3.gs.m.ē.)

Nav drošu ziņu, bet tiek uzskatīts par romāna “Dafnīds un Hloja” autoru. Romāns ieņem izcilu un atsevišķu vietu sengrieķu romāna žanrā. Sižeta skaidrība, kompozīcijas skaidrība, tas paceļ pāri šī žanra citiem sacerējumiem, jo citiem ir raksturīgs samezglots sižets, dažādu notikumu un piedzīvojumu pārmērība. Longa prozas darbam piemīt īpašs ritms un poētisks krāšņums. Romānā attēlota divu jauniešu mīlestība, kas Erota rosināta pamazām pārvēršas no neapzinātas ilgu tieksmes līdz kaislīgām jūtām.

Dafnīds un Hloja

Abus jauniešus vecāki kādreiz bija pametuši un jaunieši izaug ganu vidū. Abi vēl ir gandrīz bērni, kad jau iemīlas viens otrā, viņiem vēl jāuzzina, kas ir mīlestība. mīlas ilgu augšana tiek parādīta paralēli dabai, tā tiek saskaņota ar dabas parādībām. romānā tiek aprakstīta Hlojs nolaupīšana un gūsts, kuģa bojāeja. Romāna beigās jaunieši satiekās ar saviem bagātajiem vecākiem, tie viņus pazīst, nožēlo savu agrāko rīcību un rīko kāzas saviem bērniem.


Platona (427. – 347. g.p.m.ē.)

Ceļojumos pa Dienviditāliju un Sicīliju Platons iepazīstas ar pitagoriešu mācību un vairākkārt nesekmīgi centies realizēt dzīvē savas ideālās valsts iekārtas idejas. Ap 387.gadu p.m.ē. Platons nodibināja savu filozofisko skolu - Akadēmiju, kas turpināja darboties vēl ilgi pēc Platona nāves, līdz pat m.ē. 6 gs. Platons bija ideālists (vārds “ideālists” cēlies no Platona pamatuzskatiem par ideju pasauli iepretī jutekliskajai) savos meklējumos un uzskatos. Arī viņa uzskati par cilvēku kopumā, viņa psihiskajiem procesiem un stāvokļiem ir cieši saistīti ar augstākās ideju pasaules pastāvēšanu.

Platona ētika vairāk ir orientēta uz ideālas, pilnīgas cilvēku kopības radīšanu, nevis uz atsevišķas personības audzināšanu. Viņš nebija individuālists, bet gan sociālists, kuram galvenais ir izveidot vislabāko, pēc mūsdienu uzskatiem pat mazliet dievišķu, valsts iekārtu, kur katrai cilvēku grupai ir savs konkrēts uzdevums.

Cilvēkus viņš iedalīja 3 grupās. Pirmās grupas cilvēki ir valdītāji, viedie, filozofi. Viņi ir taisnīgi, godīgi, patiesi un atturīgi, viņi tiecas izprast visu skaisto un ideju pasauli. Tālāk nāk cilvēki, kuru raksturīgākās īpašības ir drošsirdība, vīrišķība, pienākuma apziņa, tādēļ Platons tiem iedalīja kareivju un sargu uzdevumu. Bet trešā cilvēku grupa miesiski ir pārāk piesaistīta fiziskajai pasaulei, tādēļ tiem jānodarbojas ar fizisko darbu – jākļūst par zemniekiem, amatniekiem un jānodrošina valsts materiālā eksistence. Tā kā pirmās un otrās grupas rokās atrodas visa likumdošanas un cilvēktiesību vara, viņi nedrīkst būt savtīgi un materiāli ieinteresēti, līdz ar to viņi nedrīkst precēties. Abām grupām ir jādzīvo kā vienai lielai ģimenei. Šo ideālistisko un pat grieķu valstīs neiespējamo sadalījumu Platons izvirzīja kā vienīgo pilnīgas valsts pastāvēšanas noteikumu, bet pilnīga valsts ir nepieciešama, lai izaudzinātu pilnīgus cilvēkus.

Platonam eksistē divas pasaules, kas ir pilnīgi atdalītas un atšķirīgi raksturojamas. Viena ir lietu pasaule, kas ir vienmēr mainīga gan laikā, gan telpā, saistīta ar rašanos un zušanu, tā ir sajūtama ar maņu orgāniem. Otra ir ideju pasaule – tā nosaka jutekliskās pasaules esamību, tā ir nemainīga, pastāvīga un neuztverama. Ideju pasauli var aptvert tikai garā. Tikai lietu idejas ir īstas nevis pašas lietas, tādēļ tikai idejas ir izziņas vērtas, jo satur sevī lietu nemainīgo būtību.

Platons cilvēkā izdala nemirstīgu dvēseli un mirstīgu ķermeni. Dvēsele ir pielīdzināta idejām, un tā kā tās eksistē pirms jutekliskām lietām, tad tās ir vienotas un nedalāmas. Arī dvēsele kā ideju zināšana eksistē pirms cilvēka un ir nedalāma un nemirstīga. Ķermenī ir daudz matērijas, līdz ar to tas ir dalāms un mirstīgs. Būtībā ķermenis cilvēka eksistencē ir kas nicināms un nosodāms, pat iemieso visu ļauno, tas kalpo tikai kā cietums dvēselei, no kura tai jāatbrīvojas. Lai to izdarītu, dvēselei jāattīras, jāapspiež jutekliskās tieksmes, jātiecas pēc augstākās patiesības. Tādā veidā cilvēks kļūst pilnīgs.

Platons, skaidrojot dvēseli, izmanto līdzību ar pajūgu, kur kučieris ir prāts, viens no zirgiem ir jutekliskās iekāres, bet otrs – saprātīgā griba. Viens zirgs tiecas vilkt dvēseli, bet otram tuvāka šķiet zeme, līdz ar to izvēršas cīņa dvēselē, kas ir mūžīgā cilvēces problēma – dvēsele ir iekalta mūžīgā spriegumā.

Platons bija reinkarnācijas atbalstītājs un uzskatīja, ka tikai pēc vairākkārtējas iemiesošanās, kad dvēsele attīrijusies jau vairākās pakāpēs tā kļūst dievišķa, paceļas augstāk pie ideju pasaules durvīm un zūd iekšējā pretruna, rodas harmonija un saskaņa virzībā uz augstāko punktu – ideju pasauli. Bet katrā nākošajā dzīvē dvēsele pārdzimst vai nu cilvēkā vai dzīvniekā, atkarībā no tā cik tikumīga tā bijusi iepriekšējā dzīvē. Ar tikumību šeit jāsaprot, kura dvēseles daļa cilvēka dzīvē bija visaktīvākā.

Platons dvēseli iedalīja 3. daļās. Saprātīgās dvēseles daļas jeb prāta augstākais tikums ir gudrība. Ar šo dvēseles daļu cilvēks apsver savu rīcību, izglītojas un vadās pēc augstākiem tikumības un ētikas principiem. Otrā dvēseles daļa ir afektīvā jeb emocionālā, kuras augstākais tikums ir drošsirdība – ar šīs dvēseles daļas atbalstu cilvēks izjūt un izrāda emocijas, ir spējīgs uz līdzjūtību, sirsnību, naidu, dusmām, uzupurēšanos u.t.t. Bet trešā ir zemākā – jutekliskā dvēseles daļa, kas ir vienāda gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem un augiem. Tā ir atbildīga par jutekliskām iekārēm un baudām, ķermeņa fizisko vajadzību apmierināšanu. Šās dvēseles daļas augstākais tikums ir pašsavaldīšanās, atturība. Katrā cilvēkā ir visas trīs augstāk minētās daļas, bet dažos, kādas daļas pārsvars ir lielāks.

Vissvarīgākā dvēseles funkcija ir izziņa, jo izziņa cilvēku noved pie pilnības. Izziņa Platonam ir mācība par atturēšanos jeb “anamnesis”. Jebkura izziņa ir dvēseles atmiņas par ideju pasauli, kurā tā mita pirms iemājoja cilvēkā. Ideju pasaule ir visa sākums, jutekliskās pasaules pamats un dvēseles pirmavots.

Ņemot vērā izziņas veidus, Platons izdalīja 2 veidu iespējamos ceļus, kādos cilvēks var nodzīvot savu dzīvi. Pirmā ir izziņas dzīve, kurā cilvēks par augstāko mērķi uzskata izzināt patiesību, un tāda dzīve ir laba pati no sevis, jo iemieso platoniskā filozofiskā uzskata kulminācijas punktu, cilvēka ideālo ceļu. Otrā ir darbīgā dzīve, kas gan nenozīmē, ka cilvēks dara visu, kas ienāk prātā, nevērtējot izdarītā ļaunumu vai labumu, derīgumu, bet gan saprātīgas gribas ietekmēts virza darbīgo ķermeni uz iecerēto mērķi. Šāda dzīve ir laba tādēļ, ka nepieciešama.

Platona mīlestība ir mīlestība uz idejām, to pasaules pilnība vienīgā dod mīlestībai attaisnojumu un augstāko ideju. Protams, Platons, neizslēdz arī cilvēku mīlestību, tā pat ir īpaši veicināma, tikai viņš to izprot citādi, kontekstā ar augsto ideju mīlestību. Platoniskā mīlestība meklē tikai dievišķo, tā atļauj mīlēt tikai pilnību un ideālu, mīlēt ar spēcīgu gara un dvēseles tieksmi. Izslāpušo tā nedzirdī, izsalkušo nepaēdina un neglīto nenoglāsta, jo cilvēks viņam nav pašvērtība, tikai ideju iemiesotājs un atturīgais skaistuma un pilnības pielūdzējs. Tikai tā mīlestība, kas ved uz ideju, ir svētīga un īstena, tā ir cilvēka cienīga, bet ne mīlestība uz lietām vai cilvēkiem, kuri ir gaistoši un nepastāvīgi. Platons vienmēr domāja, ka mīlēt cilvēka skaistumu nav vērts, lai gan līdz zināmam laikam tas ir aizrautīgi un jauki, jo skaistums ar laiku zūd un paliek tukšums. Arī platoniskā mīlestība nav izprotama tādā veidā, kā tas ieviesies mūsu leksikā, jo Platons pats šādu jēdzienu neieviesa. Tā nav fiziskās mīlestības nobeigums, bet gan tieši mīlestība uz idejām, uz augstāko patiesību, kurai viss dzīvnieciskais un jutekliskais ir svešs. Dieva Erota augsto spēku un varu Platons ir atklājis daudzos “dialogos”, bet jo īpaši dialogā “Dzīres”.

“Bet kas gan tad notiktu, ja tu būtu skatījies vistīrāko daili un tikai to bez cilvēka ķermeņa un miesas, bez cilvēku rotām un krāšņuma, skatoties tikai šo mūžīgo, dievišķo daili. Vai tu vēl domātu, ka šī dzīve ir nicināma, ja vari uz dievišķo raudzīties un tajā kavēties? Vai tu nebūtu pārliecināts, ka tikai vērojot tā, kā tas vajadzīgs, skaisto var radīt nevis patiesā ēna, bet pašu patieso, jo tu vairs neesi pievērsies ēnai, bet īstenībai.”

Viens no nozīmīgākajiem dialogiem ir “Valsts” .

Galvenais šajā dialogā ir ideālās valsts uzbūves principi un filozofiskais pamatojums. Pārrunājot ideoloģijas jautājumu ideālajā valsts iekārtā, sarunas dalībnieki pieskaras literatūrai.

Pēc Platona domām māksla, būdama reālās pasaules atdarinājums ir ļoti tālu no lietu patiesās būtības atklāšanas, patiesību ar atdarināšanas līdzekļiem nevarot nedz apjaust, nedz attēlot. Platons nenoliedz mākslas iedarbības spēku, taču vienīgais uzdevums, ko mākslai un arī literatūrai Platons izvirza ir audzināt pilsoņus ar cildeniem paraugiem. Vajadzīgs stingras atlases princips literatūras sacerējumu izvēlē izglītības vajadzībām.


Marks Tulijs Cicerons (106.-43.g.p.m.ē.)

Cicerons bija politisks darbinieks un lielisks rakstnieks, pēdējais ievērojamais Romas republikas ideologs, kas tās iekārtu pamatoja ar grieķu politiskajām teorijām. Līdz mūsdienām saglabājušās 58 runas, virkne retorikas un filozofisko traktātu, 800 vēstules. Dzimis 106.gada 3.janvārī p.m.ē. latīņu pilsētā Arpinā un ir cēlies no jātnieku aprindām. Viņa vecākiem bija sakar galvaspilsētā, viņu draugu lokā bija tolaik pazīstamie oratori Antonija un Krass. Vecāki vēlēdamies dot labu izglītību abiem dēliem - Markam un Kvintam pārcēlās uz dzīvi Romā. Skolā Cicerons apguva grieķu klasisko literatūru. Scevola Paneteja iespaidā sāk interesēties par filozofiju. Cicerons vingrinājās runu sastādīšanā grieķu un latīņu valodā, sacerēja poēmas, tulkoja no grieķu valodas prozā un dzejā.

Ar daiļrunību nenācās nodarboties, jo 80.gadu sākumā iekšējo juku dēļ tiesas nedarbojās, bet advokāta darbību uzsāka 80.gadu beigās. Leils Cicerona panākums bija Seksta Roscija aizstāvēšanas runai, bet pēc drosmīgās uzstāšanās Roscija lietā, kur viņš neaizskarot personīgi pašu diktatoru Sullu, bet kritizējot Sullas režīmu, palikšana Romā kļuva bīstama. Kopā ar brāli Kvinu dodas ilgstošā ceļojumā pa Grieķiju un Mazaziju. Lielu ietekmi uz viņu atstāja Atēnas un Rodosas salā pavadītais laiks.

79.gadā atgriežas Romā un kļūst plaši pazīstams un līdzko sasniedza laikā noteikto vecumu, lai varētu kļūt par valsts amatpersonu, viņu šajos amatos arī ievēlēja.

71.gada beigās sākās prāva pret Verresu, Cicerons uzņemas apsūdzības uzturēšanu, lai gan Cicerons jau pirmās sesijas kārtā pierādīja Verresa vainu, Cicerons publicēja savus materiālus kā piecas runas pret Varresu.

66.gadā Cicerons uzstājas ar savu pirmo politisko runu par pilnvaru piešķiršanu Pompejam, lai pabeigtu karu Mazazijā.

63.gadā kļūst par konsulu, atklāj Katelīna sazvērestību un saņem “tēvijas tēva” nosaukumu. Šajā laikā top poēmas “Par manu konsultu”, “ Par manu laiku”, un četras runas pret Katelīnu.

58.gadā Cicerons dodas trimdā, jo vajā Katelīnas piekritēji (Pompejs, Cezars, Krass). Sākas depresija. Raksta darbus par morāli, ētiku. 55.gadā top lielais dialogs “Orators”, bet 54.gadā sāk rakstīt traktātu “Par valsti”, kurā cildina Romas valsts iekārtu un apskata tās pagrimuma iemeslus. šo traktātu uzdrošinās publicēt tikai 51.gadā.

Cicerons noslēdzās no aktīvās sabiedriskās dzīves un dzīvodams te savās mājās, te pie sava drauga Atika, pievēršas filozofijai. Cicerons sev nosprauda mērķi popularizēt sabiedrībai grieķu filozofiju. Samērā neilgā laikā (33 mēnešos) Cicerons bija pabeidzis lielāko daļu savu filozofisko sacerējumu, to vidu “Hortenzijs” (līdz mūsdienām nav saglabājies, bet senatnē tam bija liels iespaids, ar to sākās traktātu sērija), “Par labā un ļaunā robežām”, “Par dievu dabu”.

Pirmām kārtām Cicerons uzskatīja par pienākumu uzrakstīt traktātu filozofijas aizstāvēšanai, kas bija pretrunā ar romiešu uzskatiem. Traktātā “Hortenzijs” Cicerons aizstāv savu pārliecību un vēlēšanos nodarboties ar filozofisko apcerēšanu, jo Ciceronam bija sevi jāattaisno romiešu acīs. Viņš bija sabiedriski politiskais darbinieks, kurš bija atklājis Katelīna sazvērestību, bet tagad vēlējās nodarboties ar filozofiju.

Traktātā “Par dievu dabu” Cicerons atspēko epikūriešu un stoiķu argumentus par dievu esamību, bet saviem sacerējumiem dod nevis ateistisku, bet gan agnosticisku formulējumu - neskatoties uz to, vai ir dievi vai nav, bet valsts reliģiju nepieciešams aizsargāt.

51.gadā Ciceronu nosūta par prokonsulu uz Kilkija provinci, saņem goda titulu - “imepratoru” par lielajiem panākumiem karā pār kalnu ciltīm.

50.gadā Cicerons atgriežas Itālijā pilsoņu kara priekšvakarā. Dodas uz Grieķiju pie Pompeja, bet 48.gadā sakauj Pompeju un Cicerons dodas atpakaļ uz Itāliju un izlīgst ar Cēzaru. Par vienu no Cicerona draugiem kļūst Bruts, vēlākais Cēzara slepkava. Pēc Cēzara nogalināšanas 44.gadā Ciceronam atkal sākas aktīvs politiskais darbības laiks un sekmīgi cīnās pret Antoniju, kurš sevi uzskata par Cēzara pēcteci. Cīņas literārais piemineklis pret Antoniju ir palikušas “Filipikas”, tajās ir 14 runas.

Oktaviāns izlīga ar Antoniju un noslēdza savienību. 43.gada 7.decembrī Antonija aģenti notvēra Ciceronu un viņu nogalināja, Antonijs pavēlēja nocirsto Cicerona galvu uzstādīt Romas foruma oratoru tribīnē.


Informācijas avoti

Platons “Menons. Dzīres” - Zvaigzne ABC, 1980.gads

A.Vorobjovs “Psiholoģijas vēsture” - Rīga, 1998.gads

Sengrieķu literatūras antoloģija - Rīga, Zvaigzne, 1990.gads

I.Tronskis - Antīkās literatūras vēsture - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1954.gads

A.Rubenis - Romas kultūra - “Svētdienas Rīts”, 1993.gads

A.Rubenis - Senās Grieķijas dzīve un kultūra - Rīga, “Zvaigzne”, 1994.gads

Kūle M., Kūlis R. - “Filosofija” - apgāds “Burtnieks”, 1996.

P.J.Anstrats, - “Civilizācijas vēsture” R., “Karogs” - 1995., 153.lpp.

I.Ķēniņš - Seno laiku vēsture II – Zvaigzne ABC, 1994.gads

Metodisks līdzeklis - Seno laiku vēsture 2.daļa – Rīga, 1995.gads

Pasaules vēsture 1. daļa. - Senie laiki – RaKa, latviešu izdevums, 1997.gads

ОТКРЫТЬ САМ ДОКУМЕНТ В НОВОМ ОКНЕ

ДОБАВИТЬ КОММЕНТАРИЙ [можно без регистрации]

Ваше имя:

Комментарий