Античная литература (стр. 1 из 8)

Latvijas Universitāte

Bibliotēku zinātnes un informācijas fakultāte

Antīkā literatūra

Konspekti

Antīkā literatūra

nepilna laika

1.kurss

Rīga/1999.gads

Sengrieķu literatūras periodizācija

(9.-18. gs.p.m.ē. - m.ē. 3.; 4.gs.)

1. Arhaiskais periods (9.-7.gs.p.m.ē.) Eposs (Varoņeposs) Homērs “Iliāda”, “Odiseja”
Didaktiskais eposs Hēsiods “Darbi un dienas”, “Teogonija”
Fabula Ezops
2. Klasiskais periods (7.-4.gs.p.m.ē.) Lirika (elēģija un jambi) Kallins Tirtajs Mimnerms Arhilohs }7.gs.p.m.ē.
Solons Teognīds }6.gs.p.m.ē.
Melika Alkajs Sapfo Anakrionts “Man apmulst prāts”, “Ziloņkaurokturis” “Jau mēness ir zudis skatam” “Steidzies puisēn...”
Koru lirika Pindars Pītiskā Epinīkija Etnas Hieronam
Traģēdija Eshils (545.-456.g.p.m.ē.) “Sasaistītais”, “Prometejs”, “Oresteja”, “Agamemnons” Horeforas - ziedotājs Eimenīdas - lebvēlīgās.
Sofokls (496.-406.g.p.m.ē.) “Antigone”, “Valdnieks Edips”
Eiripīds (484.-406.g.p.m.ē.) “Mēdijas”, “Hipolits”, “Trojietes”, “Helena”, “Orests”, “Elektra”, “Ifigēnija Aulīdā”, “Bakhantes”
Komēdija 1) Vecatiskā Aristofāns (450.-384.g.p.m.ē.) “Jātnieki”, “Mākoņi”, “”Lapsenes”, “Miers”, “Putni”, “Vardes”, “Bagātība”, “Aīstrate”, “Sievietes tautas sapulcē”, “Sievietes Tesmoforiju svētkos”
Atiskais posms (5. - 4. gs.p.m.ē.) Vēsturiskā proza Herodots (484.-424.g.p.m.ē.)
Tukidids (460.-400.g.p.m.ē.) “Vēsture” 8 grāmatas
Ksenofonts (430.-355.g.p.m.ē.) “Grieķijas vēsture”
Retoriskā proza Lizijs (459.-380.g.p.m.ē.) “Runa pret Eratostenu”
Demostens (384.-322.g.p.m.ē.) “Trešā runā pret Filipu”
Folozofiskā proza Platons (427.-347.g.p.m.ē.) “Valsts”
Aristotelis (384.-322.g.p.m.ē.) “Poētika”
3. Helēnisma laika literatūra (3.-1.gs.p.m.ē.) Menandrs (342.-392.g.p.m.ē.) “Īgņa”, “Šķīrējtiesa”
Teokrīts (310.-250.g.p.m.ē.) “Idilles”, Sirakūzietes”
Kallimahs (310.-240.g.p.m.ē.) “Tabulas”, “Cēloņi”
Rodas Apollonijs (295.-215.g.p.m.ē.) “Argonautika”
4. Romas laikmeta literatūra (1.gs.p.m.ē.- m.ē.4.gs.) Plūtahs (46.-120.g.m.ē.) “Morāles traktāti”, “Paralēlie dzīves apraksti”
Lukiāns (125.-180.g.m.ē.) “Mušas slavinājums”, “Bez mantojuma atstātais”, “Dievu sarunas”, “Jūras sarunas”
Longs (apm.2. vai 3.gs.m.ē.) “Dafnīds un Hloja”

Homērs

Nav īpaši vēsturisku ziņu. Viņš ir bijis akls, dievišķas iedvesmas apgarots dziesminieks. Apmēram septiņas pilsētas pretendē uz Homēra dzimteni. It kā viņš esot uzturējies Hijā. Vēlāk tur dzīvojoši homerīdi. Viņi izplatīja Homēra dzeju. Grieķu daiļliteratūras vissenākie pieminekļi ir eposi “Iliāda” un “Odiseja”, par kuru autoru tiek uzskatīts aklais dzejnieks Homērs. Tā domāja arī antīkajā pasaulē, lai gan jau tad konkrētu biogrāfisku ziņu par Homēru nebija. Viņa eposi, mainoties laikmetu literāri estētiskajām prasībām, vienmēr palika izcila dzejas meistardarba neatdarināms paraugs.

Par poēmu rašanos laiku ir domstarpības, bet apmēram 8.gs.p.m.ē. Tēmas ir par Trojas karu, kas norisinājās apmēram 13., 12.gs.p.m.ē. eposu vēstījums ir par pagātni. Homērs tajos iepin sava laika notikumus. Poēmā atrodams Mikēnu kultūrai piederoši motīvi. Mikēnu kultūras ziedu laiku 16., 12.gs.p.m.ē.

Eposos attēlotie notikumi saistīti ar grieķu (ahaju) karagājienu uz Troju (jeb Iliju), pilsētu Mazāzijā. “Iliāda” stāsta par Trojas aplenkšanas pēdējā, desmit? gada notikumiem; sižeta pamatā - stāsts par varoņa Ahilleja dusmām. Grieķu karavadoņa Aģamenona aizvainots, viņs atsacījies cīnīties, un grieķi nespēj gūt uzvaru pār trojiešiem, kamēr kaujās nepiedalās Ahillejs. Tomēr, uzzinot, ka nogalināts vina vistuvākais draugs Patrokls, saniknotais Ahillejs dodas kaujā un uzveic trojiešu vadoni Hektoru.

“Odiseja” ir nedaudz jaunāka poēma par “Iliādu”. Tā veltīta grieķu varoņa Odiseja piedzīvojumiem pēc Trojas kara, kad, jūras dieva Paseidona vajāts, viņš klejo desmit gadus, līdz atgriežas pie uzticīgās sievas Penelopes.

Varoņpoēmu saturu veidojis ne tikai bagāts grieķu folkloras un mitoloģijas materiāls un paša autora mākslinieciskā fantāzija, bet arī vēsturiski fakti. Troja patiesi eksistējusi. Arheoloģisko izrakumu rezultātā (tos uzsāka XIX gs. vācu tirgotājs H. Šlimanis) tika atklāti vairāki šis pilsētas kultūrslāņi. Viens no tiem slānis atbilst eposos attēlotajam Senajos ēģiptiešu un hetu XIV-XIII gs. p. m. ē. dokumentos minēti arī vairākkārtējie ahaju iebrukumi Mazāzijas piekrastē, ievērojamākais no kuriem, iespējams, bijis tā saucamais Trojas karš. Tā notikumi tiek attiecināti uz XIII gs. p. m. ē., kad Grieķijā un Egejas jūras salās vēl valda senā un bagātīgā Egejas kultūra (saukta arī par Krētas-Mikēnu kultūru - XVII-Xll gs. p. m. ē.). “Iliādā” un “Odisejā” atspoguļojas ne vien šis laikmets, bet arī daudzas iezīmes, kas raksturo IX-III gs. p. m. ē., tādēļ ar šiem gadsimtiem pieņemts saistīt eposu galīgās izveides laiku.

Grūti tomēr atdalīt patieso. Mezglos sapīto autora idealizēto vēstures notikumu kodolu no mītiem, ku­rus savukārt papildina fantastiski motīvi. Poēmām raksturīgi, ka līdzās grieķu un trojiešu varoņiem darbo­jās arī dievi, ne vien lemjot un virzot notikumu gaitu, bet reizēm arī aktīvi cīnoties kaujas laukā vienā vai otrā no karojošajām pusēm.

“Iliādas” un “Odisejas” māksliniecisko savdabīgumu veido varoņpoēmām tipisku izteiksmes līdzekļu kopums. “Tas ir episkajam stilam raksturīgais nesteidzīgs, plaši plūstošs vēstījums, tradicionāli vienādas vārdkopas, rindas, stāstījuma epizodēs. šādas tā saucamās formulas, pastāvīgie epiteti, plaši salīdz­inājumi, krāšņi savā uzskatāmībā, heksametra pantmērs - būtiskākās šī stila iezīmes.”

Eposā nenoliedzami vienotā iecere un tās realizācijas mākslinieciskums nodrošināja Homēram spožu slavu jau antīkajā pasaulē un vairāk nekā 20 gadsimtus pēc tam. Tomēr jau senatnē radās jautājums par abu poēmu autoru: Homēram piedēvēja vēl virkni citu episku darbu, vēlāk uzskatīja, ka viņš sacerējis tikai “Iliādu” un “Odiseju”, bet daži hellēnisma laikmeta pētnieki “Odiseju” atzina par kāda cita dze­jnieka darbu. Tā saucamais “Homēra jautājums” par plašu diskusiju objektu kļuva XVIII gs. beigās, kad vācu filologs F. Volfs izvirzīja domu: “Iliāda” un “Odiseja” esot atsevišķu dziesminieku dāžādā laikā sacerēti varoņstāsti, kuri vēlāk apkopoti un rediģēti. Tā šai jautājumā pakāpeniski iezīmējušies divi pamatvirzieni: unitāriju teorija (poēmas esot vienotas, un tām esot viens autors) un analītiķu teorija (eposi sastāvot no pastāvīgām daļām, kuras sacerētas dažādos laika posmos). Vairums mūsdienu zināt­nieku aizstāv iespēju savienot abu uzskatu racionālākos pierādījumus: sengrieķu eposu veido dažādu vēs­turisko laikposmu notikumi un mīti, kurus vienotā mākslinieciskā veselumā sakausējis viens autors (leģendārais Homērs).

Homēra poēmas nozīmīgi ietekmējušas vēlāko gadsimtu grieķu un romiešu literātūru un mākslu, bet ar Vergilija “Eneidas” starpniecību arī Rietumeiropas eposa attīstību.

Homēra “lliāda” un “Odiseja” ir un paliek savdabīgs sengrieķu kultūras simbols.


Hēsiods (8.-7.gs.p.m.ē.)

Hēsiods ir spilgti izteikta personība grieķu literatūrā.

Hēsioda dzīves laiku var noteikt tikai aptuveni 8.gs. beigas vai 7.gs. sākums p.m.ē. Viņš tātad ir Homēra eposa jaunākais laikabiedrs. Tajā laikā ģints kopienai sabrūkot un šķiru sabiedrībai veidojoties, Grieķijā strauji attīstījās privātīpašums, saasinājās šķiru cīņa. Naturālās saimniecības vietā stājās naudas saimniecība. Tas stipri ietekmēja sīkos un vidēji turīgos zemniekus, kas nonāca pilnīgā atkarībā no lielajiem zemes īpašniekiem. Hēsiods, būdams sīkais zemes īpašnieks, labi zināja zemnieku dzīves un darba apstākļus un runā par tiem didaktiskajā poēmā “Darbi un dienas”.

“Darbi un dienas” - šī didaktiskā poēma atšķiras no varoņu eposa ar to, ka tajā ir mazāk mitoloģiska materiāla, toties ar daudz lielāku tiešamību ienāk reālās dzīves attiecību attēlojumu. Pēc apjoma darbs ir neliels, bet satura ziņā nozīmīgs. Hesiods savā poēmā nerunā par tālo pagātni, bet vairāk pievēršas tagadnei par sava laika sasāpējušiem jautājumiem. Tiesas prāvas uzsākšanas iemesls bija poēmas sarakstīšana. Tiesas darbus uzsāka Hesioda brālis Perss, un piekukuļojot tiesu, panākt netaisnīgu lēmumu un atņem Hēsiodam mantojuma daļu.

Hēsiods izvirza uzdevumu - runāt patiesību. Poēmas pirmajā daļā Hēsiods runā par sociālo netaisnību, par valdniekiem liekēžiem, tiesnešu korumpētību, varmācību, patvaļu.

Viņš arī meklē līdzekļus kā to novērst, dod padomu savam brālim Persam neiesaistīties ķildās un izvairīties no skaļām sapulcēm, bet pievērsties darbam. Tāpat viņš ar ironiju runā par pērkamajiem ierēdņiem, valsts vīriem.

Hēsiods liek saprast, ka taisnība stāv augstāk par varu, bet cilvēks bieži vien to saprot tikai tad, kad nonācis jau nelaimē. Un netaisniem spriedumiem kā ēna līdzi nāk Zvērests, un Tiesa vienmēr tiecas uz mantkārīgiem ļaudīm, tā atnes tiem nelaimi, bet kas taisnīgi tiesā, tam pilsēta plaukst un zeļ, un tauta laimīgi dzīvo. Tur valda pārticība un saticība.

Hēsiods aicina valdniekus apsvērt vērīgi sirdī, kā spriest taisnīgu tiesu, jo tautai ir jāmaksā par valdnieku vainu. Ļaunumu ir pilna pasaule un ceļš uz to ir līdzens un viegli ejams.

Runājot par darbu Hēsiods aicina jau laikus domāt par ražu, lopiem, neko neatstāt nepadarītu, neko neatlikt uz pēdējo brīdi. Aicina neaizmirst mūžīgos dievus, kad cilvēks ir kļuvis bagāts, un ziedot tiem labāko no tā, kas tam pieder, tad arī dievs nenovērsīs savu laipno vaigu. Tāpat arī pievēršas cilvēku savstarpējām attiecībām. Viņš pamāca, kad zemniekiem sākt darbus, šai dienu uzskaitījumā labi saskatāmi grieķu tautas ticējumi. Lasot poēmu reizēm šķiet, ka autors dzīvi saskata drūmās krāsas, bet tomēr viņš tic taisnības uzvarai. “Darbos un dienās” var atrast daudzus sakāmvārdus un parunas, kas ir populāras un tiek lietotas vēl šodien. Daudzas rindas ir veltītas dabas tēlojumiem, bet tās vairs nav tik bagātīgi krāšņi aprakstītas kā Homēram, kaut gan arī Hesiods savos darbos ir izmantojis epitetus, salīdzinājumus un atkārtojumus.

“Teogonija” parāda izmaiņas šķiru sabiedrības iekārtā (piemēram pāreja no matriarhāta uz patriarhātu) mitoloģiski atspoguļojas teikās par veco dievu cīņu ar jaunajiem. Pamatā pasaules izcelšanās hronoloģija, pēc Hēsioda domām, vispirms bija Haoss - “tumšs tukšums”, Zeme un Erots - “mīlestība”. No Haosa un Zemes dažādās paaudzēs radās pārējās pasaules daļas - Erebs “Tumsība”, gaišais Ēters, Debsis, Jūra, Saule, Mēness. Hēsiods apraksta ne tikai reālus pielūgšanas objektus, kas grieķu kultūrā bija dievi, bet arī to spēku personifikācija, kurus viņš domāja kā cilvēkus rīcības ietekmētājus - Darbs, Aizmirstība, Bads, Skumjas, Kaujas, Slepkavības, Ķildas, Meli utt.


Ezops (apm. 6gs.p.m.ē)

Drošu vēsturisku ziņu nav, bet 5.gs.p.m.ē. vēsturnieks Hērdots apgalvoja, ka Ezops dzīvojis 6.gs.p.m.ē.), bijis vergs Samas salā un Delfos ticis nogalināts.

Ezopa fabulu motīvs ietverts morālēs, tajās uzsvērts, ka pasaulē valda ļaunums, ka liktenis ir mainīgs, bet nākotne nedroša un nenoteikta, ka nav jācenšas mainīt likteņa piešķirto stāvokli, jo izmaiņas var nest vēl lielāku nelaimi.


Copyright © MirZnanii.com 2015-2018. All rigths reserved.